64. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.2:1-2 

„Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 2:1-2

***

Te nav ne mazāko šaubu – Pāvils ir ļoti apdāvināts un gaužam enerģisks misionārs. Kaut viņa vēstuļu dziļākais saturs ir jāpiedēvē Svētajam Garam, dzīves fakts paliek, ka Svētais Gars nav mēdzis sev izvēlēties stulbeņus par sekretāriem! Bez tam Pāvils ir gājis sava laikmeta labākajā teoloģijas skolā; reizēm viņš arī piemin Gamaliēla vārdu, atcerēdamies šo savu skolotāju. Bet visā visumā, centrāli un svarīgi, Pāvils, tagad rakstot korintiešiem, neuzsver savu gudrību, bet Dieva lielo žēlastību Jēzus Kristus personā. Gluži tas pats jāsaka par vaidēšanas mēģinājumie, kur mēs lielamies negatīvi: ko tad nu es varu, vai man! Arī šeit akcents kā vienmēr ir uz savu pašu „es”. Pāvila akcents ir uz Kristu. Un tā viņš aicina arī mūs skatīties! Ne mūsu gudrība, ne arī negudrība nav nekas, ja trūkst Dieva žēlastības. Un, ja šī žēlastība ir, tad jūs un es varam iet un liecināt! Tad viens smaids pateiks vairāk kā bieza grāmata. Tad vienam vārdam būs laba sprediķa svars. Un viena lūgšana atkausēs ledainās sirdis – jo tad caur mums darbosies Jēzus Kristus! Un Viņš spēj visu.

***

Mīļais Jēzu, mans Pestītāj! Lūdzu, davā man Tavu žēlastības drosmi būt gatavam tev kalpot, bez noteikumiem, bez priekšnosacījumiem, bez savas gudrības vai mazgudrības un bez tiepšanās. Kungs, lūdzu, vadi mani, kā Tu to vēlies un kad Tu to gribi! Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress