43. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.8:32 

„Viņš jau savu paša dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” Pāvila vēstule romiešiem 8:32

***

Dzīves raksti ir raibi un sarežģīti. Nav nekāds brīnums, ka mēs šīs daudzkrāsainības vidū apjūkam un dzīves lielajās vētrās ne tikai sabaidamies, bet arī izmistam. Tik daudz, tik pārāk daudz no dzīves jēgas mums paliek nesaprotams! Mūsu lielākie „kāpēc?” paliek neatbildēti. Bieži vien mums liekās, ka Dievs gan būtu varējis mūs vadīt citādāki. Protams, mēs zinām, ka Dieva griba ir augstāka par cilvēka saprašanu; mēs bieži vien tomēr baznīcā jūtamies neomulīgi, kad dzirdam šo apliecinājumu. Īsi un skaidri: mums ir bažas par mūsu pašu nezināmo, bet neizbēgamo nākotni. Cik izveicīgs un gudrs arī katrs cilvēks necenstos būt, ap dzives lielo stūri viņš nespēj redzēt! Arī Pāvils nezina nākotni, bet viņš mūs tomēr spēj mierināt. Viņa arguments ir lielisks: Dieva gataviba sūtīt kristu mūsu pestīšanai (sk. Jņ.3:16) pierāda Viņa mīlestības lielumu. Kristus dēļ mēs tāpēc drīkstam cerēt, ka Dievs mūs pieskatīs, aprūpēs un vadīs. Kaut patreiz nezināmi, Viņa mums nozīmētie ceļi nesīs svētību! Nebaidīsimies un nebažīsimies! Ticēsim un paļausimies, Kristus vārdā!

***

Mīļais Kristu! Es Tev pateicos par Tavu mīlestību un rūpību. Stiprini mani, lai es šodien no visas sirds uz Tevi paļaujos! Āmen.