12.31. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 31.decembris 

Tiešām labums un žēlastība mani pavadīs visu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Ps. 23:6)

Tā kā velns nerimstas mocīt ticīgos gan iekšēji – ar saviem biediem, gan ārēji – ar viltus mācītāju ļauno viltību un tirānu varmācību, tad Dāvids psalma beigās dedzīgi lūdz, lai Dievs, kas viņam devis šo Evaņģēlija dārgumu, uztur viņu pie tā līdz pa galam, un saka: ak, kaut jel mīļais Dievs dotu man žēlastību, ka labums un žēlsirdība mani pavadītu visu mūžu! Viņš arī atklāj, kas ar šiem vārdiem – labums un žēlsirdība – domāts, proti, ka viņš varētu palikt Tā Kunga namā mūžīgi. Tas ir, it kā viņš sacītu: Kungs, Tu šo lietu esi iesācis; Tu esi man devis Savu svēto vārdu un uzņēmis Savas tautas vidū, kas Tevi atzīst, slavē un cildina; dod arī turpmāk Savu žēlastību, ka varu palikt pie Vārda un nekad nešķirties no Tava svēto kristiešu pulka! Tā pat arī 27. psalmā Dāvids lūdz: “Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un Viņu pielūgt Viņa svētajā vietā.”