11.30. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 30. novembris 

Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla. (Jņ. atkl. 3:21)

Evaņģēlijam vajadzētu radīt mūsos tādu pārsteigumu, ka mēs kļūtu priecīgi un lepni, un lepotos, sacīdami: es esmu kristietis – esmu kristīts, tādēļ nešaubos, ka caur Kungu Jēzu Kristu būšu un palikšu kungs pār grēku un nāvi, tā ka Debesis un visa radība man kalpos un darīs tikai labu. Ja arī man būtu turku ķeizara kronis, tas tomēr nav gluži nekas salīdzinājumā ar man piešķirto Kristus mantojumu un iespēju dzīvot kopā ar Viņu mūžībā. Bet kur gan tu atradīsi cilvēkus, kuri tam no sirds tic? Mēs gan visi zinām un atkārtojam šādus vārdus, tomēr itin viegli varam pārliecināties, ka īsti tam neticam. Citādi mēs šo lietu dēļ kļūtu nevien priecīgi, bet arī lepni. Jo kristietis ir lepns un atpestīts cilvēks, kam nav jābīstas ne velna, nedz kādas nelaimes; jo viņš zina, ak caur Kristu ir kļuvis visu šo lietu kungs.