55. dziesma 

Korvedim. Stīgu pavadījumam.

Dāvida pārdomu dziesma.

(2) Ieausies, Dievs,

manā lūgšanā

un neslēpies,

kad Tev gaužos!

(3) Pievērsies man

un atbildi man!

Nomākts es

savās nopūtās,

tramda mani

(4) naidieku balsis

un neganto varmācība,

jo tie nelaimi

gāž pār mani,

tie dusmās

vajā mani.

(5) Mana sirds

tirdās man krūtīs,

un nāves briesmas

man uzkritušas,

(6) bailes un tirpas

nāk pār mani,

un drebas

mani pārņem.

(7) Es teicu:

kaut būtu man

spārni kā dūjai-

es lidotu prom

un mitekli rastu,

(8 ) lūk,

es aizlaistos tālu

un mājotu

tuksnesī!

(Selā.)

(9) Es steigtos turp,

kur man patvērums

no aukainā vēja

un no vētras!

(10) Rij tu viņus, Kungs,

pin viņu mēles!

Es pilsētā redzu

pārestību un ķildas-

(11) dienu un nakti

tās staigā pa mūriem,

ļaunums un mokas

pilsētā mājo,

(12) posts tur mājo

un neiet prom

no tās laukuma

varmācība un viltus!

(13) Nevis pretinieks

paļā mani-

to es paciestos,

nevis mans nīdējs

pār mani dižojas-

no viņa es paslēptos,

(14) tas tu, cilvēk,

mans līdziniek,

mans vistuvakais

un mans biedri,

(15) ar kuru

mēs jauki runajāmies,

Dieva namā

mēs gājām pūlī!

(16) Lai nāve

tos pārsteidz,

lai tie dzīvi

nezemē nokapj,

jo ļaunums

ir viņu miteklī,

viņu vidū!

(17) Bet es

uz Dievu saucu,

un Kungs

mani glābs.

(18 ) Vakarā

un no rīta,

un dienvidū

sūdzos un vaidu -

Viņš izdzirdēs

manu balsi.

(19) Viņš paglābs

drošumā mani

no tiem,

kas man uzbrūk,

jo tik daudzi

pret mani!

(20) Izdzirdēs Dievs

un atbildēs tiem -

Viņš

kopš mūžiem valda.

(Selā.)

Jo tie

citādi netop

un tie

nebīstas Dieva!

(21) Tas ceļ roku

pret miermīlīgo

un apgāna

derību ar viņu,

(22) salds krējums

tam mutē,

bet karš

tam sirdī,

tā vārdi

maigāki par eļļu,

bet tie ir

kaili šķēpi.

(23) Atstāj tu Kungam

savu nastu,

un Viņš tevi balstīs,

Viņš neļaus nemūžam,

ka taisnais klūp.

(24) Bet Tu, Dievs,

tos grūdīsi

akas bedrē -

bendes un krāpnieki

pat pusmūža nedzīvos!

Bet es

Tev uzticēšos!