78. dziesma (34.-51.pants) 

(34) Kad Viņš tos kāva,

tie sāka alkt Viņa-

tie atgriezās

un meklēja Dievu,

(35) tie atcerējās,

ka Dievs – viņu klints,

ka Dievs, Visaugstais,

viņu izpircējs.

(36) Bet tie vīla Viņu

savām mutēm,

un savām mēlēm

tie meloja Viņam,

(37) to sirdis nebija

drošas Viņam

tie nebija uzticīgi

Viņa derībai,

(38 ) bet Viņš, līdzcietīgais,

piedeva pārkāpumu

un neizdeldēja.

Cik reižu Viņš savaldīja

Savas dusmas

un nedeva vaļu

visam naidam!

(39) Viņš atcerējās,

ka tie ir miesa-

vējš, kas aizskrien

un neatgriežas!

(40) Cik dumpojās tie

pret Viņu tuksnesī,

sāpināja Viņu

pamestā zemē!

(41) Jau atkal

tie pārbaudīja Dievu,

Israēla svēto

tie apšaubīja,

(42) tie neatcerējās

Viņa roku,

kas reiz tos atpirka

no ienaidnieka,

(43) kad Viņš rādīja Ēģiptē

Savas zīmes

un Savas mīklas

Coanas laukā.

(44) Viņš pārvērta asinīs

turienes teces,

ka no savām straumēm

tie nedabū dzert,

(45) tiem uzlaida spietu,

kas tos ēda,

un vardes,

kas tos izdeldēja,

(46) atdeva spradžiem

viņu ražu

un viņu pūliņus-

siseņiem,

(47) ar krusu nokāva

viņu vīnastādus

un viņu vīģukokus

ar salnu,

(48 ) nodeva krusai

viņu lopus

un viņa ganāmpulkus

zibeņiem,

(49) uzlaida tiem

Savu dusmu svelmi-

naidu, niknumu

un postu-

ļaunuma vēstnešu

pulku,

(50) sataisīja ceļu

Savām dusmām,

neaiztaupīja

tos nāvei,

viņu dzīvības

sadzina mērim,

(51) kāva pirmdzimtos

Ēģiptē-

vīrišķības pirmziedu

Hāma teltīs!