(34) Kad Viņš tos kāva,
tie sāka alkt Viņa- tie atgriezās un meklēja Dievu, (35) tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints, ka Dievs, Visaugstais, viņu izpircējs. (36) Bet tie vīla Viņu savām mutēm, un savām mēlēm tie meloja Viņam, (37) to sirdis nebija drošas Viņam tie nebija uzticīgi Viņa derībai, (38 ) bet Viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu un neizdeldēja. Cik reižu Viņš savaldīja Savas dusmas un nedeva vaļu visam naidam! (39) Viņš atcerējās, ka tie ir miesa- vējš, kas aizskrien un neatgriežas! (40) Cik dumpojās tie pret Viņu tuksnesī, sāpināja Viņu pamestā zemē! (41) Jau atkal tie pārbaudīja Dievu, Israēla svēto tie apšaubīja, (42) tie neatcerējās Viņa roku, kas reiz tos atpirka no ienaidnieka, (43) kad Viņš rādīja Ēģiptē Savas zīmes un Savas mīklas Coanas laukā. (44) Viņš pārvērta asinīs turienes teces, ka no savām straumēm tie nedabū dzert, (45) tiem uzlaida spietu, kas tos ēda, un vardes, kas tos izdeldēja, (46) atdeva spradžiem viņu ražu un viņu pūliņus- siseņiem, (47) ar krusu nokāva viņu vīnastādus un viņu vīģukokus ar salnu, (48 ) nodeva krusai viņu lopus un viņa ganāmpulkus zibeņiem, (49) uzlaida tiem Savu dusmu svelmi- naidu, niknumu un postu- ļaunuma vēstnešu pulku, (50) sataisīja ceļu Savām dusmām, neaiztaupīja tos nāvei, viņu dzīvības sadzina mērim, (51) kāva pirmdzimtos Ēģiptē- vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 72 mēn.
Astere / pirms 73 mēn.
Jānis / pirms 74 mēn.
guntabl / pirms 75 mēn.
Armands / pirms 76 mēn.