78. dziesma (1.-33.pants) 

Āsāfa pārdomu dziesma.

Ieklausies, mana tauta,

manā mācībā!

Sniedziet ausi,

ka dzirdat, ko saku!

(2) Atvēršu

līdzībām muti,

stāstīšu mīklas

no senseniem laikiem,

(3) ko esam dzirdējuši un turam prātā,

kā mūsu tēvi

mums stāstījuši.

(4) Mēs neslēpsim

no viņa dēliem,

izstāstīsim

nākamai audzei

Kunga slavu

un Viņa varu,

un brīnumus,

ko Viņš darījis.

(5) Viņš noteica

liecību Jēkabā

un mācību

nolika Izraēlam,

un pavēlēja

mūsu tēviem,

lai tie māca to

saviem dēliem,

(6) lai zina

nākamā audze-

dēli,

kas vēl tikai dzims,

lai aug un izstāsta

saviem dēliem-

(7) ka tie paļaujas

uz Dievu

un neaizmirst

Dieva darbus,

un ievēro

Viņa baušļus,

(8 ) lai nav tādi

kā viņu tēvi-

spītnieku

un dumpinieku audze,

audze

ar gļēvām sirdīm,

kuras gars nebija

uzticīgs Dievam.

(9) Efraima dēli,

bruņotie stopnieki,

apcirtās bēgt

sadursmes dienā-

(10) tie lauza

derību ar Dievu,

Viņa likumā

atteicās staigāt

(11) un aizmirsa

Viņa darbus

un brīnumus,

ko Viņš tiem rādījis.

(12) Viņu tēvu priekšā

Viņš darīja brīnumu

Ēģiptes zemē,

Coanas laukā-

(13) Viņš šķēla jūru

un izlaida tos cauri,

uzmetis ūdeņus

kā gubu,

(14) un veda tos dienā

mākonim līdzi

un visu nakti

uguns gaismā,

(15) un šķēla klintis

tuksnesī,

un dzirdīja

kā no dzīles – papilnam,

(16) un izdzina

strūklas no klints,

un ūdeņiem lika

tecēt kā upēm.

(17) Bet atkal tie grēkoja

pret Viņu,

smiltājos dumpojās

pret Visaugsto,

(18 )tīšām

tie pārbaudīja Dievu-

tie prasīja ēst,

kas tiem kāro,

(19) tie izrunājās pret Dievu,

tie teica:

vai jaudās Dievs

klāt tuksnesī galdu?

(20) Viņš sita gan klinti-

un šļācās ūdens,

un straumes vēlās-

vai arī maizi

Viņš jaudās dot,

vai sagādās gaļu

Savai tautai?_

(21) Kad Kungs to dzirdēja,

Viņš noskaitās,

un uguns iedegās

pret Jēkabu,

un dusmas sacēlās

pret Israēlu,

(22) jo tie neticēja

Dievam

un nepaļāvās,

ka Viņš tos izglābs!

(23) Tad Viņš pavēlēja

mākoņiem augšā

un debesu durvis

atdarīja,

(24) Viņš lika līt pār tiem

mannai, ko ēst,

un debesu labību

deva tiem.

(25) Cilvēks ēda maizi,

ko tik varenie ēd-

Viņš barību sūtīja tiem

papilnam,

(26) Viņš izdzina

austreni debesīs,

Viņa spēks izlaida

dienvidvēju,

(27) Viņš lika gaļai

kā pīšļiem birt

un spārnotiem putniem

kā jūras smiltīm.

(28 ) Viņš lika tiem krist

viņu nometnē

ap viņu mitekļiem,

(29) viņi ēda

un pieēdās ļoti-

ko tie kāroja,

Viņš tiem deva!

(30) Pirms tie atrāvās

no sava kāruma-

vēl ēdiens tiem mutē-,

(31) Dieva dusmas

cēlās pret tiem,

un Viņš kāva

brangākos no tiem,

Izraēla jaunekļus

gāza zemē.

(32) Vienalga

tie grēkoja vēl,

tie nenoticēja

Viņa brīnumiem!

(33) Viņš lika to dienām

pazust dvesmā

un to gadiem-

baismā!