2. dziesma 

(1) Kādēļ

sazvērējušās tautas

un ciltis čukstas uz tukšu vien?

(2) Sastājušies zemes ķēniņi,

valdoņi sadevušies kopā

pret Kungu

un Viņa svaidīto:

(3) nomauksim viņu jūgu

un nometīsim

viņu virves!-

(4) Kas debesīs sēž,

nosmejas,

Kungs

izzobo tos,

(5) tad uzrunā tos

Savās dusmās,

un Savā niknumā

tos iztrūcina,

(6) jo: Es iecēlu Savu ķēniņu

pār Cionu,

Manu svēto kalnu!-

(7) Izstāstīšu Kunga lēmumu,

Viņš man sacīja:

tu – Mans dēls,

šodien Es tevi dzemdināju!

(8 ) Lūdz Man -

Es došu tev tautas

par mantojumu,

par piederumu

tev pasaules malas,

(9) tu tās sadauzīsi

ar dzelzs spieķi,

kā podu

tās šķēpeles salauzīsi!-

(10) Tad nu, ķēniņi,

esiet gudri,

ņemieties prātu,

zemes soģi,

(11) kalpojiet Kungam bijādami

un līksmojiet, drebēdami

(12) skūpstiet Dēlu!

Ka Viņš nesaskaistas,

tad jūs pazustu ceļā:

ātri gan iedegas

Viņa dusmas!

Svētīti visi,

kas pie Viņa tveras!