89. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.15:4 

„Un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem.” Pāvila vēstule korintiešiem 15:4

***

Nāve ir neizbēgama. Ātrāk vai vēlāk ikvienam no mums ceļš vedīs uz kapu kalniņu. Te nelīdzēs ne gudrība, ne bagātība. Nāve nav pierunājama. Viņu arī nekādi nevar piekukuļot. Tādējādi mēs visi dzīvojam kā nāvei nolemtie. Un tieši tāpēc reliģija nav no pasaules padzenama, jo reliģija ir vienīgā, kas spēj kaut ko teikt par to, kas notiks pēc nāves. Protams, var neprasīt vai var ar zināmu bravūru ironizēt par „tārpu dzīrēm” un „zemes apmēslošanu”. Bet nekas sevišķi jautrs tajā bravūrā tomēr nav, jo cilvēkam tomēr gribās dzīvot, un ne tikai šodien un rīt, bet vienmēr, tālāk un turpmāk. Kristīgās ticības straujā izplatīšanās ir izskaidrojama ar Kristus augšāmcelšanās faktu. Tikai tas, kas pats personīgi ir pārkāpis nāves slieksni un ir atgriezies, var ticami mācīt par aizmūža dzīvi tur, viņā saulē. Protams, cilvēku ilgas ir vienmēr ierosinājušas cilvēces fantāziju un nav trūcis dzejiski daiļu un filozofiski dziļu pārdomu par mūžību. Bet visām šīm pārdomām ir viens kopsaucējs: cerības bez personīgas un konkrētas pieredzes. Un tādēļ visas dažādo reliģiju pārdomas var būt gan ļoti interesantas, bieži vien pamācošas un morāli vērtīgas – bet bez jebkādas drošības, ka tur tiek liecināts par redzētu un piedzīvotu realitāti. Tādēļ, pat ja mēness staru tiltiņš ir daudz daiļāks par kaut kādu apsūbējušu koka tiltu, ir gaužām saprātīgi savu eksistenci tagad un nākotnē uzticēt koka tiltam, Kristus krustam un augšāmcelšanās faktam.

***

Mīļais Jēzu! Es Tev pateicos par Tavu patiesību – Tavu brīnišķo augšāmcelšanos no mirušajiem, kas apsola man nākotni pie tevis un dod paļāvību Tavai mācībai. Āmen.