88. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.15:3 

„Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 15:3

***

Te vienā teikumā Pāvils izsaka visu baznīcas teoloģijas kopsavilkumu. „Raksti”, tas ir Vecā Derība, sakopo Dieva sūtīto praviešu norādījumus, ka nākotnē pasaulē ieradīsies Pestītājs, kas ar savu bezvainīgo nāvi izpirks cilvēces grēku nastu. Bet kāpēc ar miršanu? – Senajiem skaidrojumiem ir dziļš saturs. Visu cilvēku pienākums ir paklausīt Dievam. Ar iekrišanu grēcībā šis pienākums ir nokavēts un nepaklausības parāds ir krājies un tikai krājies kā milzīgs morāls deficīts. Dievs šo parādu nevarēja vienkārši atlaist, jo tad vairs nebūtu atšķirības starp taisnīgu un netaisnīgu dzīvošanu. Gluži tāpat taisns tiesnesis un kārtīgs skolotājs nevar nelieti palaist nesodītu un sliņķim divnieka vietā ielikt pieci – jo ar to tiktu pārkāptas taisnības robežas. Dieva mīlestība tomēr atrada pieeju deficītu nolikvidēt un glābt cilvēci, nepārkāpjot taisnības mērus. Proti, Kristus, pats bezvainīgs, dzīvoja totāli paklausīgu un bezgrēcīgu dzīvi, kā tas Viņam pienācās. Bet bija nepieciešams, lai Kristus mirtu – to Viņš izvēlējās brīvprātīgi, uzupurējoties grēcinieku labā. Kristus brīvprātīgās līdzcietības alga Viņam pašam nebija vajadzīga un to Viņš Debesu Tēvam lūdza atstāt grēka parādos iestigušajai cilvēcei. Dievs šo mīlestības lūgumu ir piepildījis. Tā mācīja Sv. Anselms no Kenterbērijas (Canterbury), 1033. – 1109.g.

***

Mīļais Pestītāj! Arī mani personīgie grēku parādi ir lielāki kā tos spēju ar saviem labajiem darbiem atlīdzināt. Tādēļ es lūdzos, lai Tu savā mīlestībā man piešķirtu no Tavas krusta nāvē izpelnītās līdzcietības algas. Tad es, nabags, dzīvotu no Tavas mīlestības bagātības. Āmen.