83. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.12:26-27 

„Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 12:26-27

***

Vienotība ir abstrakts jēdziens; idejas mēs bieži vien praktiskā dzīve atstājam novārtā. Tādēļ Pāvils savu domu ilustrē ar visiem pazīstamu un tāpēc saprotamu piemēru. Neviens neatstāj neievērotu, ja viņam sāp „tikai” viens zobs vai lauzta „vienīgi” viena roka, vai gaužām sāp viens „vien” celis! Kad sāp viena vieta, to zina un cieš viss cilvēka ķermenis. Un sāpes nav iespējams atstāt kaut kā novārtā! Tādēļ saprātīgi cilvēki, sāpes sajutuši, nekavējoties dodas vai nu pie zobārsta vai ārsta, lai uzzinātu, kas viņiem kaiš un ko modernā medicīna te var palīdzēt. – Ko mēs darām ar sāpēm draudzes kopībā? Vai mēs ievērojam tos, kas kaut ko cieš? Kā mēs reaģējam uz viņu situāciju? Tāpat – kā mēs darām citiem zināmu, ka mūsu dvēseles ir pašreiz grūtībās? Bieži vien mēs citu cilvēku problēmas neievērojam un tikai sodāmies, ka viņi, lūk, „kašķējas”! Gadās, ka arī mēs ciešam, zobus sakoduši, līdz vairāk nevaram, un tad tīri pēkšņi izgāžam savu nelabumu uz kādu citu cilvēku. Bieži vien tenkas rodas ne no sākotnējās ļaunprātības, bet no sasmakušas sirdsapziņas: kaut kā, nepareizi un pat nelietīgi, šim dvēseles tvanam nu ir jāmeklē izeja!

***

Mīļais Debesu Tēvs! Palīdzi man dzīvot kopības apziņā un tāpēc rūpēs par citiem cilvēkiem. Vienmēr uzturi mani arī ticībā, lai es apzinātos savu piederību un atbildību savai Galvai, manam Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum, caur kuru te lūdzos. Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress