82. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.12:8-11 

„Citam gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats gars. Citam dota ticība tai pašā garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā garā; Citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to dara viens un tas pats gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 12:8-11

***

Cilvēcīga un grēcīga savtība mums reizēm iestāsta, ka, ka, lūk, tā dāvana, ko esmu saņēmis, ir vērtīgāka par citiem dotajām dāvanām. Tā uz Svētā Gara rēķina tiek nevietā izcelts savs „es”. Tāpat arī notiek, ka cilvēcīga un grēcīga savtība mūs pierunā, ka mums dotā dāvana ir gaužam mazvērtīga – tik lēta, ka ar to neko nevar iesākt! Un tad mēs steigšus dodamies uz dzīves kaktiņu vai pat aizkrāsni. Tad pirkstiņš mutītē, actiņas puslīdz ciet – un nekas prātīgs un celsmīgs netiek darīts. Bieži vien mēs ieslīgstam vienā no šīm divām galējībām tādēļ, ka iedomājamies, ka Svētā Gara dāvanas mums tiek pasniegtas jau pilnīgi gatavas un ir kā klēpī ieliktas rotaļlietas. Patiesībā pa lielākai daļai mums pašiem paklausīgi, pacietīgi un uzcītīgi šīs dāvanas ir jāizkopj. Lai cik varenas arī tad nebūtu mums pasniegtās Dieva dāvanas, ja tās nav izkoptas, tās var būt pavisam neizskatīgas un pat nelietojamas. Arī ticības dzīvē neviens uz reizi nekļūst par meistaru!

***

Mīļais Jēzu! Es Tev pateicos par Tavu devību. Palīdzi man ticības iedvesmotā darbā pieredzēt, kas tieši ir šīs man dotās dāvanas, lai es Tavu lielo labestību savā nevīžībā neatstātu ceļmalā. Āmen.