77. dziesma 

Korvedim Jedūtūnam,

Āsafa dziedājums.

(2) Balsī es brēcu

uz Dievu,

balsī

uz Dievu-

lai ieklausās manī!

(3) Posta dienā

es meklēju Kungu,

naktī man rokas

sniedzas un nepiekūst-

bet dvēsele neatgūstas!

(4) Es pieminu Dievu

un vaidu,

es žēlojos,

un pagurst mans gars.

(Selā.)

(5) Tu turi man vaļā

acu plakstus-

tā es satriekts,

ka nevaru parunāt.

(6) Es domāju

par senajām dienām,

par gadiem,

kas aizgājuši,

(7) atceros,

ka es dziedāju naktī,

savā sirdī

es prātoju,

meklē mans gars:

(8 ) vai uz mūžiem

mūs atmetis Kungs

un nekad vairs

negribēs mūs,

(9) vai uz aizlaikiem izsīkusi

Viņa žēlastība,

vai viss cauri, kas solīts

uz audžu audzēm,

(10) vai tad žēlot

aizmirsis Dievs,

vai dusmās aizslēdzis

Savu līdzjūtību?

(Selā.)

(11) Un saku,

mana nelaime – lūk,

Visaugstais man nepastiepj

Savu labo roku!

(12) Pieminēšu,

ko paveicis Kungs-

jā, pieminēšu brīnumus,

ko Tu darījis senatnē!

(13) Es pārdomāšu

visus Tavus darbus,

par Tevis paveikto

es prātošu.

(14) Dievs,

svētumā Tavs ceļš-

kurš dievs tik liels

kā šis Dievs?

(15) Tu – Dievs,

kurš brīnumus dara,

Tu parādi tautām

Savu spēku,

(16) Tava roka izpirkta

Tavu tautu,

Jēkaba

un Jāzepa dēlus.

(Selā.)

(17) Ūdeņi ieraudzīja Tevi,

Dievs,

ūdeņi ieraudzīja Tevi,

savērpās,

šūpojās dzelme!

(18 ) Izšļāca ūdeni

mākoņi,

pērkonu dārdināja

padebeši,

Tavas bultas

birtin bira!

(19) Tava pērkona dārdi-

virpulī,

zibeņi

izgaismoja pasauli,

šūpojās,

trīcēja zeme!

(20) Pāri jūrai

Tavs ceļš

un Tava taka

pār lieliem ūdeņiem,

bet Tavas pēdas

neviens nav redzējis!

(21) Kā avis Tu vedi

Savu tautu

pie Mozus

un Ārona rokas!