73. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.7:13-14 

„Un ja kādai sievai ir neticīgs vīrs, un tas vēlās ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīga sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni nešķīsti, bet tagad tie ir svēti.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 7:13-14

***

Cilvēks jau nav koks – un arī kokus iespaido to apkārtne. Katrā gadījumā ticīgā ģimenes locekļa dzīves stils, šī klusā, bet dienišķi iedarbīgā liecība, nepaliek bez sekām uz neticīgo ģimenes locekli. Tas tagad tiek „svētīts”, tātad kļūst mazāk neticīgs. Kaut sevi par neticīgu vēl vienmēr uzskatīdams, viņā palēnām irst ārā neticības vaļņi. Tā kā šis ir iekšējs process, tad tā specifiskās detaļas ir absolūti skaidri redzamas tikai Dievam. Mēs tās varam reizēm tikai nojaust – un tādēļ līdzi priecāties par ticīgās dzīves nesto svētību ģimenē. Bet vai tad nenotiek arī otrādi, ka neticīgais pamazām sagrauj ticīgā ticību? Protams, ka arī tā pamazām notiek. Bet Pāvils paļaujas uz Svētā Gara spēku un cer uz to labāko. Tā ir laba cerība, jo tā sevī ieslēdz arī bērnus. Arī šeit objektīvie rezultāti būs dažādi. Bet, kamēr dzīve nav nodzīvota, pārgudri neteiksim, ka tur no tiem bērniem nekas nav iznācis! Varbūt viņu sirdīs bērnībā sētā ticības sēkla vēl vienmēr guļ, lāga neuzdīgusi – un kādreiz, Dieva žēlastības mudināta, pēkšņi augs un zaļos. Jo ar ticību jau nav nekādi joki, tā spēj brīnumus Dieva mīlestības spēkā.

***

Mīļais Jēzu! Palīdzi mums stāvēt klāt mazticīgām ģimenēm un cilvēkiem, kam baznīcā apnīk un ceļš uz to tik grumbuļains. Pasargā viņus no pasaules kārdinājumu līdzenajiem ceļiem un no pazušanas neticības tumsībā. Āmen.