73. dziesma 

Āsafa dziedājums.

Tiešām vēlīgs

Dievs Israēlam-

tiem, kam sirds šķīsta.

(2) Bet man

teju vai sametās kājas,

turpat vai misējās

man solis-

(3) es sāku apskaust

katru iznireli,

kad palūkojos,

cik negantiem labi!

(4) Nav tiem

nekādu likstu,

dūšīgi tie

un brangi miesās,

(5) tie nemokās

tā kā visi,

nedz tie piemeklēti

līdzīgi citiem-

(6) tādēļlepnība

tiem kaklarota

un varmācība

kā apmetnis tos sedz,

(7) tiem acis

no taukuma spiežas,

kārības kūsā

no sirds,

(8 ) tie ņirgājas

un runā ļaunu,

nicīgi tie

ar spēku piedraud,

(9) tie debesīs

ar savu muti

ar mēli

pa zemi lodā!

(10) Un Viņa atuta

iet tiem līdzi

un ūdens veldzi

pie tādiem atrod!

(11) Tie runā:

kā uzzinās Dievs?

Vai tad Visaugstais

visu zina?-

(12) Lūk, tādi

tie negantie-

allaž tie rimti,

un manta nāk.

(13) Tad velti

es šķīstījos sirdi

un nevainībā

mazgāju rokas-

(14) sists es tiku

cauru dienu

un pārmācīts

ik rītu.

(15) Ja es nolemtu:

runāšu kā tie!-

es būtu pievīlis

Tavu bērnu cilti.

(16) Kad es pūlējos

izprast to,

pārlieku grūti

tas likās man,

(17) līdz ienāci

Dieva svētnīca-

sapratu, kāds tiem būs gals!

(18 ) Patiesi, kur slidens,

Tu tos ved,

Tu liec tiem

sabrukt pīšļos!

(19) Lūk, tie satriekti

vienā mirklī,

airauti projām

nāves šausmās.

(20) Kā pusmoda sapnis

tie, Kungs,-

Tev mostoties dergs

to tēli!

(21) Kad rūgtin rūga

mana sirds

un manās iekšās

durtin dūra,

(22) es biju kā lops

bez saprašanas

un kā kustoenis

Tavā priekšā.

(23) Nu esmu vienmēr

ar Tevi,

Tu ņem mani

aiz labās rokas,

(24) ar Savu padomu

Tu vadi mani,

Vēlāk godā

Tu pieņemsi mani!

(25) Kas man debesīs?

Kad Tu man-

neko nev elos

virs zemes!

(26) Nīks mana miesa

un mana sirds,

bet mana sirds klints

un mana daļa-

Dievs mūžam!

(27) Jo, lūk,-

kas Tev tāli,

tie ies bojā,

Tu izdeldē visus,

kas mauko ar elkiem!

(28 ) Bet es-

tuvu pie Dieva

labi man,

pie Dieva Kunga

es patveros,

lai stāstītu visus

Tavus darbus!