104. dziesma 

Teic, mana dvēsele,

Kungu!

Kungs, mans Dievs,

cik Tu esi liels,

diženumā

un slavā tērpies!

(2) Tu sedzies ar gaismu

kā ar drānu,

izplet debesis

kā telti,

(3) uz ūdeņiem uzcel

Savas istabas,

paņem mākoņus

Sev par ratiem,

traucies

ar vēja spārniem.

(4) Tu dari vējus

par Saviem vēstnešiem

un uguns liesmas

Sev par kalpiem!

(5) Tu liki

zemi

uz tās balstiem,

ka tā neizkustas

nemūžam,

(6) tai uzklāji dzelmi

kā drēbi-

augstāk par kalniem

ūdeņi slējās!

Tu apsauci tos,

tie metās bēgt,

no Tava pērkona

tie muka,

(8 ) tie šļācās pret kalnu,

tie gāzās ielejās-

līdz vietai, ko Tu

noteici tiem.

(9) Tu noteicirobežu,

ka tie vēlreiz

nepārklāj zemi.

(10) Tu avotus sūti

uz upēm-

starp kalniem

tie irdz,

(11) tie dzirdina visus

lauka zvērus,

mežēzeļi

dzesē slāpes,

(12) debesu putni

mīt pie tiem,

no koku lapotnēm

tie dzied.

(13) Tu no Savām iztabām

dzirdini kalnus-

Tava darba augļi

piepilda zemi.

(14) Tu izdiedzē

zāli lopiem

un labību,

ko cilvēkiem audzēt,

ka tie iztiku

dabū no zemes

(15) un vīnu,

kas priecē cilvēka sirdi,

un ka tam vaigs

spožs no eļļas,

un maizi, kas spēcina

cilvēka sirdi.

(16) Atdzirdīti

ir Kunga koki,

Lebanonas ciedri,

ko Viņš iestādījis,

(17) kur putni

taisa ligzdas-

svēteļi

to galotnēs mājo,

(18 ) augstie kalni-

kalnu kazām,

klintis-

patvērums klinšu trušiem.

(19) Tu radīji menesi

laika mēram,

sauli, kas zina,

kur tai rietēt.

(20) Tu radi tumsu

un tad – nakts,

tad tekā

visi meža zvēri,

(21) jaunie lauvas

rūc laupījuma,

barību sev

prasa no Dieva.

(22) Uzlec saule-

tie lasās prom,

savos midzeņos

tie sagul.

(23) Cilvēki iet

pie sava darba

un nopūlas

līdz pat vakaram.

(24) Tik daudz

Tu esi radījis, Kungs!

To visu

Tu esi radījis gudrībā!

Zeme ir pilna

Tavas mantas!

(25) Lūk, jūra ir liela

un visapkārt plešas,

bez skaita

tur ņudz

dzīvības

lielas un mazas,

(26) kugi tur šaudās,

levitāns,

ko Tu radīji,

lai tas blēņo tur.

(27) Visi tie

raugās uz Tevi,

ka Tu dod tiem barību

īstajā laikā.

(28 ) Tu tiem dod,

un tie tveŗ,

Tu atdari Savu roku,

un tie – sāti laba.

(29) Tu slēp Savu vaigu,

un tie trūkstas,

Tuņem viņu dvašu-

tie mirst

un atkal

paliek par pīšļiem.

(30) Tu pūt Savu dvašu-

tie top,

un Tu atjauno

zemes vaigu.

(31) Lai Kunga godība-

uz mūžiem,

lai priecājas Kungs

par Savu radību-

(32) Viņš uzlūko zemi,

un tā trīc,

Viņš skar kalnus,

un tie kūp!

(33) Lai dziedu Kungam,

kamēr es dzīvs,

un spēlēju

manam Dievam par godu,

kamēr esmu!

(34) Lai tīk Viņam

mana lūgšana-

es priecāšos Kungam!

(35) Lai iznīdēti grēcinieki

no zemes,

un lai neganto

nav vairs!

Teic, mana dvēsele,

Kungu!

Slavējiet Kungu!