72.E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.5:9-11 

„Es jums rakstīju savā vēstulē, lai nebiedrojaties ar netikļiem. Es nedomāju – vispārīgi ar šīs pasaules netiklajiem, vai mantraušiem, vai laupītājiem, vai elku kalpiem; tad jau jums vajadzētu aiziet no šīs pasaules. Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucās par brāli, bet patiesībā ir netikls, vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst.” Pāvila 1. vēstule korintiešiem 5:9-11

***

Kā jau esam to agrāk vērojuši, Pāvils ir reālists. Mēs vienmēr nevaram izmeklēt ne savus līdzstrādniekus, ne arī tiešos kaimiņus. Var sagadīties, ka mums jādzīvo un jāstrādā kāda ļoti nepatīkama cilvēka tuvumā. Bet kristīgs cilvēks vairīsies no draudzēšanās ar grēciniekiem. Jo grēks pielīp. Pamazām tas, ko citi dara, var likties tīri vai pašam arī darāms. Vienreiz jau nu gan varot visu pamēģināt – tā saka. Bet kas tā saka?! Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpamēģina, kā varētu kļūdīties ar izveicību! Tagad tiek skaidrots, ka cilvēki, kas paši nesmēķē, bet dabū ieelpot smēķētāju dūmus, ar plaušu vēzi saslimst biežāk kā tie, kas var elpot samērā svaigu gaisu. Vai kaut kas līdzīgs nav jāsaka arī par mūsu garīgo atmosfēru? Ja tā ir piekvēpusi, tad pamazām tā sabojā arī mūsu skaidrību un šķīstību. Senos laikos brīdināja velnam nepadot mazo pirkstiņu – jo tad drīz vien viss cilvēks ir viņa rokās. Vai šis brīdinājums nav vietā arī mūsu laikos?

***

Mīļais Jēzu, lūdzu, palīdzi man mīlēt patiesību, daiļumu, šķīstību un labestību. Uzturi mani Tavā skaidrības gaismā un mīlestības nevainīgajā siltumā. Āmen.