65. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.2:11 

„Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēka, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 2:11

***

Kad cilvēki, ar kuriem mums pirmo reizi ir darīšanas, mums nāk pretīm ar pārāk siltu sirsnību, ļoti plašu smaidu un gaužām saldeniem glaimiem, mēs ātri vien nojaušam, ka te mēs sastopamies ar lišķību. Bet kas ir aiz šādas „svētdienas sejas”? Kas ir īsti cilvēkam „aiz ādas”? Lai to atbildētu pareizi un precīzi, mums būtu jāpazīst šī cilvēka gars. Tad vairs nav šaubu. Apustulis Pāvils no šīs pieredzes mums dod zināmu salīdzinājumu attiecībā uz Dievu. Ne ka Dievs mānītos, bet gan ka Dieva visuvarenība mūs ātri vien var apžilbināt. Un tad mēs nesaprotam situāciju un neizprotam Dieva būtību. Šeit var palīdzēt vienīgi Dieva Gara pazīšana – un šis Svētais Gars ir pieejams vienīgi ticībā kristīgiem cilvēkiem. Tad šī dzīvā mīlestības saite mūs sasaista ar pašu Dievu un mēs pēkšņi sākam piedalīties Dieva pasaules pestīšanas pasākumā un perspektīvē. Krusts vairs nav dzīves šķērskoks, bet kāpnes uz debesīm, Svēta Gara, tas ir, paša Dieva Gara vadīti un mācīti, mēs sekojam Viņa norādījumiem dzīvei un ticībai. Tad mēs sākam izprast dzīves jēgu un ticības svētību.

***

Mīļais Dievs! Svētī mani, es lūdzos, lai mana dzīve neritētu pašam uz savu roku un tālu no Tevis. Apdāvini mani ar savu Garu, lai es, Tavas dvašas sasildīts, Tavā gaismā dzīvojot un Tavu patiesību apliecinot, varētu Tev ik dienas dot godu un pateicību, šeit laicīgi un tur mūžīgi. Āmen.