56. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.15:15 

„Varbūt es mazliet pārdroši jums esmu rakstījis, gribēdams jums visu to atgādināt tās žēlastības vārdā, ko Dievs man devis.” Pāvila vēstule romiešiem 15:15

***

Pat tik gudram apustulim kā Pāvils likās vietā mazlietiņ atvainoties par atklātību, kurā viņš ir analizējis citu cilvēku problēmas un devis tiešus padomus. Pavisam noteikti mēs, mācītāji, vai nu savos sprediķos kādreiz „pāršaujam pār strīpu” vai arī lēnām noslīkstam vispārību purvā. Fakts ir tas, ka nevar pieskarties strutojošai vātij, lai tā nesāpētu. Kad vien runājam patiesību, tad sāpinam sirdis tiem, kas šajā patiesībā nedzīvo. Varam runāt ar taktu, ar uzmanību, sirsnībā, un tomēr klausītājam sāp. Protams, ir jau taisnība, ka sāpes cēlonis ir grēks un ne grēka atklājējs; bet tomēr tam, kas no grēka cieš, tagad dziedinot sāpes ir pamatīgas. Tāpēc mācītājus gan mīl, gan arī nīst. Abas reakcijas var reizēm būt jo dziļas. Mīl pateicībā par saņemto Dieva žēlastības atveldzi, nīst par to, ka nedod mieru grēkam un cītīgi modina iesnaudušos sirdapziņu. Dieva kalpi var sevi mierināt, ka nenīsts mācītājs ir neīsts tā Kunga kalps. Bet naids tomēr sāp.

***

Mīļais Pestītāj! Uzturi mūs Tavā žēlastībā, lai dziedinot un tiekot dziedināti Tavā mīlestībā, mēs nemeklētu savu labsajūtu, bet sekotu Tavai priekšzīmei, kas caur lielām