55. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.15:1-2 

„Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” Pāvila vēstule romiešiem 15:1-2

***

Liekās tik dabīgi – rūpēties pašam par sevi, par savu ģimeni, par saviem draugiem. Vai tas nav normāli, ka mūsu dzīves parastā gaita rit pa savtības gultni? Bet Kritus māca, ka savtībā nav svētības. Pat likuma robežās labi atļauta, sadzīvē cildināta, visiem pazīstama, ierasta un tādēļ pierasta savtība ir grēks! Savtība ir grēks tādēļ, ka tā nosmacē mīlestību. Patmīlības dobē neaug mīlestības puķes. Viens no ļoti iedarbīgiem pretlīdzekļiem savtībai ir iesaistīties baznīcas aktīvā dzīvē, tas ir kopdarbībā. Ir raksturīgi, ka baznīcas skarbākās kritikas parasti nāk no savtības viedokļa: baznīca tad nekalpojot manām interesēm, neuzrunājot manu garastāvokli un nostāju, nedodot iespēju satikties ar man garīgi radniecīgiem cilvēkiem utt. Protams, baznīcai ir jācenšās kļūt par kvalitātes vienību. Bet tajā pašā laikā, cilvēks, kas ticību ņem nopietni un tās garā meklē kalpot, nemeklēs pilnvērtību, bet nepieciešamību un vajadzību! Vai ārsti, māsas un kopējas atsakās strādāt slimnīcā tādēļ, ka tur ir „pilns ar slimniekiem”? Tādēļ arī kristīgam cilvēkam nepiederās skaitīt baznīcā esošo grēcinieku skaitu, bet rūpēties par viņu garīgā līmeņa pacelšanu, respektīvi par viņu mīlēšanu un pestīšanu.

***

Mīļais Kristu, Tu pats sevi nesaudzēji, bet devies krusta nāvē, lai mūs pestītu. Palīdzi mums savu savtību atvietot ar Tavu svētību un dzīvot pēc Tava žēlīgā prāta. Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress