39. dziesma 

Korvedim Jedūtūnam.

Dāvida dziesma.

(2) Es teicu:

sargāšu savus ceļus,

ka negrēkoju ar mēli,

sargāšu savu muti

ar iemauktiem,

kamēr negantais

manā priekšā!

(3) Mēms biju un kluss,

un rāms pār mēru,

bet manas sāpes

tik pieņēmās.

(4) Gruzdēja sirds

man krūtīs,

jo es kunkstēju,

jo uguns koda-

tad runāju

ar savu mēli:

(5) ļauj man, Kungs,

uzzināt manu galu

un manu dienu mēru-

kāds tas?-

lai zinu,

cik neilgs es!

(6) Tik sprīžiem Tu mērī

manu dzīvi,

un mans mūžs

Tavā priekšā – nekas.

Patiesi, kā dvesma

ik cilvēks ir!

(Selā.)

(7) Patiesi, kā ēna

cilvēks staigā,

patiesi, tik dvesma

ir viņu pūles-

krāj un nezina,

kam tiks.

(8 ) Un tagad

ko lai gaidu, Kungs?

Mana cerība

uz Tevi!

(9) No ik grēka

glāb mani,

nelgam par apsmieklu

neliec mani!

(10) Mēms biju

un nevēru muti,

jo Tu esi to izdarījis.

(11) Noņem no manis

Savu sērgu-

Tavas rokas ķerts,

es nīkstu!

(12) Rādams par grēkiem,

Tu cilvēku māci,

Tu noēd kā kode

to, kas tam tīk,-

patiesi, tik dvesma

ik cilvēks!

(Selā.)

(13) Jel uzklausi

manu lūgšanu, Kungs,

un manos saucienos

ieausies,

manās asarās

neskaties klusēdams,

jo viesis

esmu pie Tevis

un piemitējs-

kā mani tēvi!

(14) Novērsies,

lai es spirdzējos,

pirms es aizeju

un nav manis!