38. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.6:3-4 

„Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti viņa nāvē? Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” Pāvila vēstule romiešiem 6:3-4

***

Apustulis Pāvils te apraksta, kas notiek kristības aktā. Vispirms – „mēs”! Te tiek runāts daudzskaitlī un visus iesaistoši. Cilvēcīgā tendence ir šo „mēs” mazināt ar dažādiem nosacījumiem, piemēram (1) jābūt ar apzinātu ticību. (2) jāpieder pie luteriskās (vai kādas citas) baznīcas, (3) ceremonija jāizdara noteiktā veidā – pagremdējot, apslacot vai ūdeni uzlejot virsū. Pāvils, kristības veidu nedefinējis, tūlīt paskaidro, ka kristība ir iedarbīga, kam vien viņu dod. Ja jau Kristus par mums bija gatavs mirt, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, tad arī tagad kristību pienākas dot grēciniekiem, maziem un lieliem. Un kas tad no tādas došanas var notikt? – Viss, ko Dievs grib! Dievs caur šo kristāmo ūdeni un kristīšanas vārdiem spēj atdzīvināt, pestīt, pildīt ar Svēto Garu. Pāvils, pats no grēkiem pēkšņi atgriezts, tam tic. Dievs savā žēlastībā neprasa: „Vai gribiet?” Mēs, droši vien, pārāk bieži teiktu: „Nē, paldies, negribu.” Dievs dāvā savu pestīšanu un Svēto Garu – te ir! Un ja nu negribiet šo svētību paturēt, tad vismaz zināsiet, no kā atstājaties un ka Dievs jūs vēl vienmēr uzskata par sev piederošiem, jo reiz kristītiem. Tik varena ir kristība!

***

Mīļais Jēzu! Pasargā mani, lai es ar savu pārgudrību nesāktu Tevi pamācīt, ko Tu kristībā spēji un ko nē. Ļauj man uzticēties, ka Tu šajā sakramentā man un citiem dāvini pestīšanu. Māci man ik dienas šo reiz doto dāvanu īstenot un no jauna pieņemt. Āmen.