29. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.1:16-17 

„Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: „No ticības taisnais dzīvos.” Pāvila vēstule romiešiem 1:16-17

***

Grieķu vārds „evaņģēlijs” nozīmē „labā vēsts” – šajā gadījumā dievatklāsme Kristus augšāmcelšanās brīnumā, kur saskatam Dieva solīto grēku piedošanu grēcīgai cilvēcei un pestīšanai ticībā identificējoties ar augšāmcēlušos Kristu. Šāda līdzdalība tad mūs radikāli pārveido: ticībā Kristum, paļaujoties uz Viņa mīlestības spēku, mēs atdzimstam un kļūstam šķīsti. Nu mūsu dzīvei ir jauns virziens, jo mēs riskējam to dzīvot kopā ar Kristu. Citiem vārdiem, šeit apustulis mēģina īsumā skicēt savas atgriešanās pārdzīvojuma strutūru. Pie Damaskas pilsētas Dievs caur Kristu Pāvilu apstādināja kristiešu vajāšanā nevis tāpēc, ka Pāvils bija ar labiem darbiem izpelnījies pestīšanu, bet gan tādēļ, ka Pāvils grēkos līdz ausīm, tagad saņēma Dieva žēlastības piedāvājumu. Arī mēs kādreiz tiekam no Dieva pamatīgi sapurināti un apmīļoti. Vai mēs tad sakam paldies un ķeramies pie Kristus rokas? – Jeb vai tikai nomurminam: „Man gan šoreiz laimējās!” – un dzīvojam cītīgi tālāk- kā cūka pa dubļu peļķi?

***

Mīļais Pestītāj! Lūdzu, palīdzi man uzticēties Tev Tavas labestības un ne manu paša darbeļu dēļ. Iekustini mani, lai es dzīvē neķepurotos tālāk saviem spēkiem, bet pateicīgi ķertos pie Tavas man nepelnīti, bet līdzjūtīgi izstieptās rokas. Āmen.