29.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jūs, vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām (Kol. 3:19).

Sievas pienākumu pamatā ir paklausība, bet vīra pienākumu pamatā ir mīlestība. “Vīri, mīliet savas sievas.” Kur vien ir mīlestība, tur viss pats par sevi nostājas savā vietā. Apustulis saka: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna.. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu” (1. Kor. 13:4, 7). Bet aplūkosim vīra mīlestību uz sievu un īpašu uzmanību pievērsīsim tam, kas rakstīts Vēstulē efeziešiem 5. nodaļā.

Apustulis saka: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi” (25., 28., 29. p.). Ievēro, kāds brīnišķīgs salīdzinājums! Kāds augsts gods ģimenes mīlestībai, kas ilustrēta ar Kristus mīlestību, kas pārāka par katru atziņu (Ef. 3:19).

Tagad aplūkosim pamācības, kas no tā izriet. Visraksturīgākā iezīme Kristus mīlestībai ir: pirmkārt, Viņš mīl nepelnīti, bez mūsu nopelniem, bez mūsu cienības, vienīgi Savas Tēva mūžīgās izredzēšanas dēļ, par kuru Viņš saka: “Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi,.. ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls” (Jņ. 17:6, 12) “Neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem” (10:28–29).

Tāpat arī vīram jāmīl sava sieva Tēva gribas dēļ, neatkarīgi no tā, vai viņai ir vairāk vai mazāk nepilnību. Viņam tā jāmīl kaut vai tikai tādēļ, ka Tēvs viņam to devis un tā ir viņa sieva. Mīlestība, kas atkarīga vienīgi no īpašībām, no labākiem vai mazāk labiem mirkļiem, ir pārejoša, nepastāvīga un virspusīga mīlestība. Ja Kristus būtu mīlējis mūs šādi, tad Viņš nebūtu par mums nodevis Sevi nāvē. Dievs tev ir piešķīris šo sievu, licis viņu tavās rokās un sacījis: “Viņa būs tava. Mīli viņu. Pieķeries viņai.” Tas ir tūkstoškārt vērtīgāk par visām brīnišķīgajām īpašībām, kas ir sievietē.

Otrkārt, Kristus mīlestība vienoja Viņu ar baznīcu. Apustulis saka: “Mēs esam Viņa miesas locekļi” (Ef. 5:30). Un apustulis piebilst: arī vīrs un sieva ir tapuši par vienu veselu. Tie abi top par vienu miesu. Tomēr tas nenotiek tikai ar mīlestību, bet tas balstīts uz Dieva nodoma, radot sievieti. Padomājiet par brīnišķīgo aprakstu 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā.

Vispirms tur sacīts, ka Dievs radīja sievieti no vīrieša ribas kaula un, kad vīrietis uzlūkoja sievieti, viņa pirmie vārdi bija:

“Šis ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!” Un tūdaļ pēc tam seko pirmie Dieva vārdi par laulības savienību,

kas skan šādi: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.”

Tā šo lietu izskaidroja Kungs Kristus, kad farizejiem atgādināja par Dieva iestādījumu un nešķiramo vienību starp vīru un sievu: “Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt. 19:6). Tāds ir apustuļa pamatojums, kad viņš saka, ka vīram jāmīl sieva kā sava miesa, t. i., kas patiesi kļuvusi par viņa miesu. Jo ievēro, kas rakstīts tālāk: “Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu.” Vai tam nevajadzētu pamodināt daudzus vīrus uz dziļām pārdomām un uz lielāku mīlestību pret savu sievu?

Treškārt, Kristus mīlestība bija pašuzupurējoša mīlestība. “Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef. 5:25). Turklāt Viņš ne tikai pabaro un uztur to, bet arī iepriecina viņu, dod viņai līksmību un atspirdzinājumu. Arī vīram jādara tas pats, ne tikai lai uzturētu un atbalstītu savu sievu, bet sniegtu viņai prieku un atspirdzinājumu, kā mīlestība to allaž dara. Īsi sakot, visi vīra pienākumi ir ietverti vārdā – mīlestība. “Vīri, mīliet savas sievas!”

Tālāk apustulis saka vīriem: “Un neesiet skarbi pret viņām.” Tas ir tiesa, ka Dievs jums devis noteikšanu un sievām ir jāpakļaujas. Taču neiedomājieties, ka tāpēc varat brīvi sekot savām dusmām, būt neganti un apsaukt sievu ar skarbiem vārdiem. Nē, jums jābūt modriem! Apustulis Pēteris saka: “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas” (1. Pēt. 3:7).

Mēs visi esam vāji radījumi, bet sieviete ir vēl vājāka. Kā vīrs var gaidīt no viņas pilnību, nesamierinādamies ne ar vienu viņas vainu? Sava noteikšana viņam jāizmanto saprātīgi, un viņš nedrīkst aizmirst, ka Dievs par sievieti rūpējas tikpat lielā mērā, jo arī sieviete ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantiniece. Un vēlreiz: viņai jāpakļaujas – tas tiesa – un tev pieder noteikšana. Bet lieto savu autoritāti tā, ka nekaitē vājākam radījumam, lai viņa nekļūtu pavisam nospiesta un apātiska pret tevi.