28.marts – K.O.Rozeniuss “dieva Vārds katrai gada dienai” 

Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst (Jņ. 10:14).

Liels noslēpums ir ietverts šajos vārdos, un tam ir grūti noticēt. Tie mums saka, ka starp Ganu un avīm ir īpašas attiecības, kas ir visa pamatā. Ko tas nozīmē? Mēs sākam to saprast, kad dzirdam Kristu Viņa izšķirošajā stundā, kad Viņš devās pretī Savam izpirkšanas darbam un svinīgi pasludināja: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu” (Jņ. 17:3).

Klausies, kā Kungs Kristus pasludina, ka mūžīgā dzīvība ir pazīt un atzīt Dievu, savu Glābēju! Kristus runā arī par visbīstamāko garīgo pievilšanu, kad cilvēks maldina sevi ar personisko dievbijību, spēku un garīgumu, kura dēļ daudzi pēdējā dienā sacīs: “Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” (Mt. 7:22). Viņš tos raidīs prom ar nepārprotamiem vārdiem: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”

Tie paši vārdi tiek lietoti, spriežot tiesu un mūžīgu noraidījumu ģeķīgajām jaunavām, kas ar lampām rokās nāca uz kāzām sastapt savu Līgavaini, bet tām nebija eļļas. Tas Kungs tikai sacīs: “Patiesi, Es jums saku, Es jūs nepazīstu.” Apdomājiet, cik ļoti īpašs ir šis vārds “pazīt”!

Tos pašus nosodījuma vārdus Viņš lieto, skaidrodams, kāpēc tie, kas cenšas iekļūt pa šaurajiem vārtiem, to nespēj, kaut arī saka: “Mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās” (Lk. 13:26). Tie paši vārdi skanēja arī viņiem: “Es nezinu, no kurienes jūs esat.” Vai ikvienam, kas lasa un redz, kā lielais tiesnesis Kristus tik dedzīgi to atkārto, nevajadzētu noprast, ka te ir atklāts kāds būtisks noslēpums?

Ticīgajiem tas neliekas nekas īpašs vai pārsteidzošs. Tieši otrādi – tas viņiem apstiprina, ka tie Viņu sapratuši pareizi. Bet tiem, kas brīnās, kāpēc Tas Kungs nesaka: “Jūs esat grēkojuši pret Manu bauslību,” vai: “Jums nav bijusi gana nopietna grēknožēla un svētdarīšana,” vai kāpēc Viņš nav sniedzis precīzi definētu žēlastības kārtību un pārmetis tās nepildīšanu – tiem Viņš saka tikai šos vārdus: “Es jūs nepazīstu.”

Viņiem ir jāsaprot, ka arī pēdējās tiesas aprakstā Mateja evaņģēlija 25. nodaļā, kur pieminēti tik daudzi darbi, uzsvars tomēr ir šāds: “Man jūs to esat darījuši! Manis dēļ jūs palīdzējāt mazākajiem no šiem Maniem brāļiem.” Tā par labo darbu avotu kļūst Kristus un tuvās attiecības ar Viņu. Ticīgajiem galvenais ir bijis Kristus, nevis viņu pašu svētums un tiekšanās pēc svētdarīšanas. Vai mums, kas esam pamanījuši šīs īpašās Kristus rūpes, nevajadzētu apstāties un uzklausīt To Kungu, kam rokās debesu atslēgas, ar kurām Viņš aizver tā, ka neviens neatver? Vai mums nav jāapstājas pie Viņa vārdiem un jāņem tie pie sirds?

Pēc desmitiem gadu, kas svētā dedzībā kalpoti Dievam un Viņa valstībai, daudzi nopietni un dievbijīgi cilvēki beidzot ir tikuši atmodināti savā izpratnē un kā no uguns izrauti, jo beidzot ieraudzījuši Dieva valstības noslēpumu. Tie ieraudzījuši dižo un svēto personu, Viņa asinis, caururbtās rokas un kājas un ieguvuši sev dzīvību, prieku un gudrību vienīgi Viņā un Viņa nāvē. Tagad savu lielāko svētumu tie uzskata par niecību un skrandām. Šādu prātu tie iegūst tad, kad pareizi iepazīst Kristu. Un tikai tie, kas iepazinuši Kristu šādi (tas attiecas uz zināšanu veidu, nevis pakāpi), ir Viņa avis.

“Ja reizi par visām reizēm tu gribi zināt un skaidri saprast, kas ir kristietis,” saka Luters, “vai kāpēc cilvēku sauc par kristieti, tad nedomā pēc Mozus bauslības un nesalīdzini sevi ar dižu svēto dzīvēm un viņu svētumu, bet skaties vienīgi uz Kristus vārdiem: “Es pazīstu Savas avis, un Manas avis pazīst Mani.” Tādējādi tu atzīsti: kristietis nav tas, kas aizvada skaudru un grūtu dzīvi kā vairums mūku un vientuļnieku, jo arī jūdi un turki var darīt tādas lietas, un daži no tiem dzīvo vēl skaudrāk. Citiem vārdiem sakot, viss, kas ar mums un mūsos notiek, nepadara mūs par kristiešiem. Kas tad? Vienīgi tas, ka pazīstam Kristu, mīlam Viņu un uzlūkojam Viņu par Labo Ganu, kas atdevis Savu dzīvību par Savām avīm un pazīst tās. Šādas zināšanas nav nekas cits kā ticība, kas nāk no Evaņģēlija sludināšanas.”