25.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu.., to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? (Gal. 3:5).

Daudzi domā un runā par svētdarīšanu un Garu, bet nezina, kas ir Gara darbi. Tiem ir ļoti vāji priekšstati par tiem un nav īstu zināšanu. Bet Svētie Raksti skaidri atklāj, kas tie ir: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība,” utt. (Gal. 5:22). Pirmais Gara auglis ir mīlestība. Mīlestība ir vienīgais īstais visas svētdarīšanas un labu darbu avots.

Tādēļ mums vispirms jāsaprot, kā iegūt mīlestību. Vai mīlestību varam iegūt ar apņēmību, nopietnību, baušļiem, pavēlēm, cīnīšanos un pūlēm? Vai tā nav vispārēja likumība, ka mīlestībai nepavēlēsi? Es mīlu, ko mīlu, neatkarīgi no tā, vai Dievs to ir aizliedzis. Kā tad lai mīlu Dievu?

Kristus to izskaidro Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā. Viņš saka: “Šī mīlestība rodas vienīgi no tā, ka Dievs piedod mūsu grēkus un mēs saņemam Dieva žēlastību. Kam daudz piedots, tas daudz mīl. Kam maz piedots, tas maz mīl. Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem parādu atlaida. Tādēļ sakiet Man: kurš no abiem to vairāk mīlēs?”

Kad farizejs Sīmanis apliecina, ka tas, kam visvairāk piedots, visvairāk mīlēs, Kristus attiecina to uz viņu pašu: “Tev, Sīmani, ir vismaz tik daudz dievbijības, ka nenicini Mani kā citi farizeji, bet aicini pie sava galda. Taču šī ļoti grēcīgā sieviete mazgā Manas kājas ar mīlestības asarām un žāvē tās ar savas galvas matiem. Viņa nevar beigt skūpstīt Manas kājas. Bet tu neesi parādījis Man mīlestību. Tu pat nedevi ūdeni Manu kāju mazgāšanai. Lai arī viņa ir sieviete, kas daudz grēkojusi, un tu esi liels svētais, tomēr viņai ir Gars, bet tev nav. Viņai ir Gara augļi, bet tev ir bauslības darbi. Īsi sakot, kam vairāk piedots, tas vairāk mīl. Vienīgais veids, kā iedegt mīlestību Ādama bērnu sirdīs, ir piedot tiem visu, ko tie darījuši. Tad tie Mani mīlēs.” Tāda bija Jēzus runa, kurā Viņš izskaidro, kas ir īstenais mīlestības avots.

Līdzīgi arī ar citiem Gara augļiem. Tālāk apustulis piemin prieku un mieru. Vai baušļi, pavēles un piespiešana var iedvest mūsos prieku un darīt mūs patiesi svētīgus? Nē, cilvēks nepiespiedīs sevi priecāties un līksmot par savu Glābēju Dievu. Neviens neiedvesīs sevī īstu Dieva mieru, sirds pazemību un citus Gara augļus. Gara augļi nav iegūstami nekā citādi kā vien, ja grēcinieks saņem žēlastību. Tad Pestītāja mīlestība un piedošana mani kausē – līdzīgi kā grēcīgā sieviete tika kausēta Viņa mīlestības ugunī. Tikai tā es iegūstu mīlestību un citus Gara augļus.

Daudzi domā: “Protams, es ticu Kristum. Kurš gan netic Kristum? Protams, ka jātic Viņam. Bet problēma ir ar dzīvi.” Viņu vārdi apliecina, ka tie nezina, ko nozīmē patiesa ticība Kristum. Viņi domā, ka galvenais ir noticēt visam, kas rakstīts par Kristu – ko Viņš mūsu labā labi darījis –, un vēlāk par to vairs nav jādomā.

Pie vainas ir tas, ka visu savu uzmanību viņi ir pievērsuši sev. Un, kad dzīvē tiem klājas labi, tad viņu ticība tos iepriecina. Turpretī tad, kad tie krituši smagā grēkā, viņi tāpat meklē glābiņu sevī – savus pašpārmetumos, lūgšanās un uzlabojumos, lai ar tiem iegūtu Dieva žēlastību un mieru. Tā ir acīmredzama pašpaļāvība, kas izpaužas viņu sirdī, kaut arī šo cilvēku domas un ticības apliecība ir saskaņā ar Dieva vārdu.

Patiesa ticība Kristum visu uzmanību pievērš Viņam, un viss prieks ir saistīts ar Viņu. Ticība lūkojas uz Kristu un gūst mierinājumu tikai Viņā. Patiess kristietis nelepojas ar sevi un saviem darbiem. Patiess kristietis apliecina: dažkārt man liekas, ka vairāk par ticēšanu man vajag darīšanu. Un tāpat es bieži bīstos, ka ticu par daudz, bet daru par maz, un man no jauna jāiet zem bauslības, lai es kļūtu nopietnāks un dievbijīgāks.

Taču tad es atceros savu pieredzi, kas liecina to pašu, ko saka Svētie Raksti: kamēr staigāju bauslības darbos, sirds dziļumos es biju vēss pret Dievu un man nebija ne iekšēja prieka, ne mīlestības uz Viņa ceļiem. Un iekšēji mani vienmēr plosīja spēcīgs nemiers. Turpretī, kad iepazinu Glābēju, noticēju Viņa žēlastībai un ieguvu pārliecību par grēku piedošanu, es tūlīt ieguvu neparastu spēku un tieksmi darīt labu. Manī radās labprātīgs gars, kas darbojās pats no sevis.

Un tā tas notiek vēl aizvien. Kad mans prāts ir savažots verdzībā, esmu auksts un nespēcīgs. Bet, kad gūstu mieru Kristū, manī rodas jauns spēks un tieksme darīt labu. Tāda ir kristieša pieredze, un šī pieredze ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress