25. E.Grīslis. Pārdomas par Ap.d. 22:21-22 

„„Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no mūsu zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!”” Apustuļu darbi 22:21-22

***

Ja nezinātu, ka te apustulis Pāvils stāsta saviem tautiešiem, jūdiem, par Dieva lielo aicinājumu strādāt misionāra darbu pie pagānu atgriešanas, tīri varētu iedomāties, ka te tiek aprakstītas kādas modernas debates kādas draudzes gada sapulcē, kur tiek pārrunāts budžets nākošajam darba gadam! Un ja nu gluži tā nav, tad tomēr saprotam šo nostāju, kas pastāv uz to, lai visus līdzekļus un visu enerģiju veltī tikai pašu draudzei. Ja Jēzus Kristus būtu dzīvojis pēc bēdīgi slavenā lozunga, ka „katrs pats jau sev tas tuvākais”, tad Viņš būtu palicis debesu valstībā, bet mēs savos grēkos. Kristīgās ticības dinamika sastāv no nemīlamu mīlēšanas, no došanas nevis ņemšanas, no uzupurēšanās citu labā, no strādāšanas, negaidot slavas dziesmas. Kristīgās ticības uzvaras zīme ir krusts, nevis deguna priekšā nolikta bļoda ar zoss cepeti un skābiem kāpostiem! Reizēm mēs (un ne tikai citi) samainām savas dzīves mērķus. Tad mums drīz vien iznāk piedzīvot, ka savtīgā tvanā mūsu dvēseles novārgst un pat nomirst.

***

Mīļais Jēzu, Tu, kas savu krustu nes mums par svētību, māci mums Tev sekot, lai mēs līdzi justu cietējiem, palīdzētu nebrīvības saistītiem un ar devīgu roku mierinātu visus grūtdieņus, lai Tava pestīšanas patiesība apgaismotu pasauli. Āmen.