24. E.Grīslis. Pārdomas par Ap.d. 20:34-36 

„Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka tā strādājot, nākās gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo viņš pats sacījis: „Svētīgāki ir dot nekā ņemt.”” Apustuļu darbi 20:34-36

***

Apustuļa Pāvila priekšzīme pašam nopelnīt sev maizi, lai garīgo darbu varētu strādāt brīvi, liekās ideāli. Gadu gaitā baznīca (un viens otrs no mums, kam ir „pilns” darba laiks ārpus draudzes) pieredz, ka garīgajam darbam paliek samērā maz laika, pie tam bieži vien pavisam maz, kad to visvairāk vajadzētu. Tikai tie, kas draudzes dzīvē nepiedalās, iedomājas, ka mācītāja darbs ir vienīgi pa svētdienām. Ir jāsagatavo sprediķi, jāaudzina jaunieši, jāapciemo slimie, jākrista, jālaulā, jāapbedī, jāsatiekas ar veseliem un problēmu nomāktiem, jāklauvē pie baznīcā nenācēju durvīm, un savs laiciņš jāpavada pie rakstāmmašīnas (pat ja neraksta grāmatas), tāpat ir jāiepazīstās ar literatūru, gan garīgo, gan laicīgo, kā arī, protams , jābūt klāt visos kulturālos sarīkojumos un patriotiskos pasākumos. Pat „pilnu” darba laiku strādājot, nepietiek laika visam, kur nu tad vēl citur „maizes” darbu darot! Tātad apustulis Pāvils domāja labi, bet tikai vēlākā pieredze pierādīja, ka viņš nebija teikto pietiekoši pārdomājis. Galu galā labi padarīt mēs spējam tikai vienu darbu, jo dzīvojam vienu dzīvi.

***

Debesu Tēvs, mēs lūdzamies, māci mums mūsu minūtes un stundas tā skaitīt, ka mēs tās neizniekojam, bet ziedojam darbā Tev par godu, bet tomēr atlicinam arī kādu brītiņu godīgai atpūtai pat šajā saulē. To mēs lūdzamies Jēzus vārdā. Āmen.