22.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu.. Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs (Jer. 31:31, 33).

Ikvienam lasītājam būtu jāpievērš uzmanība Tā Kunga vārdiem: “Es slēgšu jaunu derību.” Viņš skaidri saka: “Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes.” Tas Kungs saka, ka Viņš ir vēlējies slēgt tādu derību, kas nelīdzinātos bauslības derībai. Viņš saka – ne pēc bauslības derības parauga: “Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem.” Tomēr cik savādi, ka neviens tam īsti netic un gandrīz neviens nepazīst neko citu kā vien bauslības derību.

Tāpat Tas Kungs rāda, kādas ir atšķirības starp šīm divām derībām. Tās izpaužas trijos punktos. Pirmā atšķirība ir tāda, ka pirmajā derībā bauslība tika rakstīta un iegrebta akmenī un cilvēku sirdis bija nelabprātīgas, tāpēc Tam Kungam bija “viņus jāpiespiež”. Turpretī tagad bauslība tiek rakstīta sirdī un prātā. Proti – Viņš dod mums sirsnīgu Svētā Gara labpatiku un mīlestību uz labu, kas top mūsos par iekšēju, dzīvu likumu.

Otrkārt, pirmās bauslības likumi bija nododami tālāk no viena cilvēka otram. Tas bija iespējams tāpēc, ka morāles likums, kaut arī aptumšoti, tomēr ir atrodams ikviena cilvēka dabā – arī pagānos. Bet jaunajai derībai neviens nepievienojas ar mācīšanu, brālim mācot brāli. Nē, Jēzus mums paskaidro, ka tie visi būs “Dieva mācīti”. Jēzus to bieži ir sacījis: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs” (Jņ. 6:44). “Neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu” (Mt. 11:27).

Trešā atšķirība ir šāda: saskaņā ar pirmo derību grēcinieka grēki vienmēr tika atprasīti un sodīti, turpretī saskaņā ar jauno derību grēki tiek piedoti, aizmirsti un netiek pielīdzināti. Šī atšķirība sākas ar būtisku “jo” – “jo Es piedošu viņu noziegumus” (Jer. 31:34). Tas parāda, ka divu iepriekšējo punktu pamatā ir grēku piedošana. Jā, tas ir tiesa, un to mums māca visi Svētie Raksti un visa pieredze, ka tikai tad, kad Dievs piedod visus cilvēka grēkus un mierina viņa sirdi, tas iepazīst Dievu, un bauslība tiek ierakstīta viņa sirdī, un tas iegūst iekšēju labprātību pret Tā Kunga baušļiem.

Tieši to apustulis tik spēcīgi apliecina pret tiem, kas viņa laikā uzskatīja, ka mierinājuma pilnā “ticības sludināšana” iznīcina bauslību, bet tieši bauslībai esot jārada svētdarīšana. Viņš tiem saka: “Jūs, neprātīgie galatieši.. To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” (Gal. 3:1–2). Tāpat viņš saka romiešiem: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām” (Rom. 3:31).

To pašu Tas Kungs saka šeit: bauslība tiks ierakstīta viņu sirdīs un prātos: “Jo es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu pārkāpumus.” Notikums Ap. d. 10. nodaļā apgalvo to pašu. Tai pašā mirklī, kad Pēteris izteica vārdus: “Par Viņu [Kristu] liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu”, tieši tad, “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja”.

Tādēļ mums ļoti principiāli ir jānoraida uzskats, ka blakus ticības sludināšanai ir vēl kāda cita sludināšana, kas dod Svēto Garu un svētdarīšanu. Nē, vienīgi ticības sludināšana dod Svēto Garu un svētdarīšanu. Bez Svētā Gara neviens netic Kristum un neiegūst attaisnošanu Viņā, un bez tā nav iespējama svētdarīšana. Visa dievbijība, kas nav dzimusi no žēlastības un ticības, pēc savas būtības ir vienīgi “miruši darbi” (Ebr. 6:1) vai piespiesti “bauslības darbi” (Rom. 3:20), un tie visi ir zem lāsta.

Tādēļ apustulis skaidri saka: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19). Un vēl: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums,.. tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6). Tādas lietas Tas Kungs grib darīt zināmas, teikdams: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs. Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu pārkāpumus.”

Dieva svētdarīšanas mācība ir labvēlīgi un nopietni pamudinājumi vai uzticīga saimnieka zaru tīrīšana un kopšana. Bet šī mācība parāda, cik veltīgi ir tīrīt mirušus zarus, kuri beigu beigās tiks iemesti ugunī, lai cik iztīrīti tie būtu. Jo iekšējā dzīvība un mīlestība uz labo rodas vienīgi no žēlastības pārpilnības, kas izlīst pār grēcinieku, izkausē sirdi un dāvā Svēto Garu. Tā mēs saprotam Dieva Tā Kunga vārdu: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs. Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu pārkāpumus.”