21.augusts – K.O. Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es tevi mīlu (Jņ. 21:17).

Būsim godīgi un pārbaudīsim paši sevi Jēzus vaiga priekšā, vai varam apliecināt tos pašus vārdus, ko Pēteris. Tas Kungs vaicā tev, kas šo lasi: “Vai tu Mani mīli?” Atbildi Viņam godīgi un nepūlies piespiest savu sirdi mīlēt Jēzu, jo šai mīlestībai nevar pavēlēt. Šī mīlestība tevī var tikai piedzimt. Un jautājums ir tāds: vai esi pieredzējis, ka Kristus un Viņa Persona tev kļūst par augstāko sirds prieku, mierinājumu un dārgumu, tā ka tu bez Viņa nespēj dzīvot, jo pēc Viņa esi izsalcis un izslāpis?

Atbildes uz jautājumu: “Vai tu Mani mīli?” būs dažādas. Mēs nevēlamies runāt par maldīgajiem, pašapmierinātiem svētajiem, kas par sevi nekad nebaidās un nevaicā šādu jautājumu, bet tikai skatās uz citiem. Drīzāk mēs gribam runāt par dažādām ticīgu un nopietnu kristiešu atbildēm uz šo jautājumu.

Daudzi ticīgi Dieva žēlastības bērni tūlīt līdzīgi Pēterim ļoti izjusti var atbildēt: “Jā, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Taču citi izbīstas no šī Jēzus jautājuma un atbild vienīgi: “Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu, bet Tu arī pazīsti manu briesmīgo vēso, cieto un vienaldzīgo sirdi. Tas ir šausmīgi.” Daudzi sacīs šādi. Parunāsim mirkli par viņiem.

Kas kristietim jādara, kad viņš sevī nejūt neko citu, kā vien savu lielo vēsumu? Un iedomājies, ja kāds, kas tiešām nav nekad mīlējis un savos bauslības darbos bijis remdens vai auksts pret savu Glābēju, pēkšņi atmostas un saprot savu stāvokli. Kas šādam cilvēkam jādara? Tam jāslavē mūžīgā žēlastība!

Paldies Dievam, pats Kristus ir atbildējis uz šo jautājumu, jo mana prāta atbildes nekad man nesniegs īsto drošību. Divos atsevišķos gadījumos Kungs Kristus ir skaidri runājis tieši uz šādiem cilvēkiem. Vienam Viņš teica, ka tas ir atstājis savu pirmo mīlestību. Otram: tu neesi ne auksts, ne karsts, bet remdens. Paldies Dievam, kas mums devis skaidrību par to, ko Viņš saka šādiem cilvēkiem! Kam gan ticēt, ja ne pašam Dievam!

Un ko saka Dievs? Viņa vārdi ir mūsu acu priekšā Jņ. atkl. 2:1–5 un 3:14–22. Pirmkārt, Viņš runāja uz cilvēkiem, kuri paši par sevi neraizējās un teica: “Es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka.” Tādēļ Viņš runā uz tiem ar nopietniem draudiem, ka “nostums viņu lukturi” Efezā un izspļaus remdenos no Savas mutes Lāodikejā. No otras puses, mēs neatrodam nevienu piemēru visā Bībelē, kur Viņš būtu runājis ar draudiem un bardzību uz cilvēkiem, kas apsūdz un nosoda paši sevi un ir izmisumā.

Bet tagad ievēro brīnišķīgo lietu, kura, ja svētīgi to pārdomāsim, liks mums izsaukties vai pat apraudāties aiz prieka! Pa vidu Savai skarbajai runai, draudēdams izspļaut no Savas mutes, Tas Kungs remdenajam vīram Lāodikejā bilst neizteicami jaukus vārdus: “Jo ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies.”

Mans Kungs un mans Dievs! Vai tiešām Tavas biedinošās runas nolūks bija mīlestība uz “remdeno” un necienīgo mācekli? Ja tāda ir Tava sirds, pat runājot tik skarbus vārdus, tad mums patiesi Tevi jāiemīl, un mums kļūst saprotams, kāpēc arī šodien Tu joprojām izbiedē mūsu sirdis. – Jo Tu mūs mīli! “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu.” Tu vēlies mūs glābt, nevis pazudināt. Tu negribi, ka krītam izmisumā un bēgam prom no Tevis.

Tādēļ, ja vēlos mīlēt Kungu Jēzu, man ļoti pamatīgi Viņš jāiepazīst. Mēs zinām, kā ir iekārtotas mūsu sirdis, kurām ļoti bieži ir grūti atbrīvoties no mīlestības, kura ir nevēlama, un kurām tikpat grūti ir arī saglabāt un paturēt mīlestību, kas ir vēlama. Mīlestība uz Jēzu nekad nebūs nevēlama. Vienīgi žēl, ka tā arvien ir tik sīka un niecīga.

Bet tas viss sacīts, lai tu vienreiz saprastu un apdomātu, kā šī mīlestība iegūstama, proti – tas notiek, kad kāds iekaro tavu sirdi. Mīlestību tu neiegūsti ar savām paša pūlēm savā sirdī, bet vienīgi tad, kad piedzīvo Viņa mīlestību un topi tās pārņemts. “Kam daudz ir piedots, tas daudz mīl.”

Bija kāds mācītājs senatnē, kam par to bija patiesi laba izpratne. Reiz viņu apmeklēja cilvēks, kas bija izmisis par savu nespēju mīlēt Jēzu, un sacīja, ka viņš nespēj citādi atbildēt uz Jēzus jautājumu: “Vai tu Mani mīli?” kā: “Tu zini, ka es Tevi nemīlu.” Vecais mācītājs atbildēja: “Viss, ko varu tev ieteikt, ir doties ar to pašu jautājumu pie Glābēja un jautāt Viņam: “Vai Tu mani mīli?” Jo šai ziņā tava mīlestība uz Viņu nekā daudz nelīdz, bet visu izšķir tieši Viņa mīlestība uz tevi.

Apustulis Jānis saka: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Un, kad vecais mācītājs kādu laiku bija iedrošinājis nospiesto cilvēku šādā garā, tas izplūda prieka asarās un teica: “Tagad arī es varu sacīt: “Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.”