„Neviens, atrasdamies karapulkā, nepinās ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam. Un jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnijies pareizi.” Pāvila otrā vēstule Timotejam 2:4-5
***
Cik bieži tas netika dzirdēts, ka vispārējā karaklausība Latvijā vienam otram cilvēkam pēkšņi palīdzēja pieaugt un kļūt par pavisam „citu” cilvēku. Disciplīnai bija lieliski rezultāti! Protams, ne visi disciplīnas veidi ir veselīgi. Cilvēks jau nav tā dresējams kā suns! Un tomēr, ja treniņa trūkst, tad bieži vien cilvēks ir tikai lupata. To ļoti labi apzinās arī sportisti. Godalgas neiedod kuram katram, bet tikai tiem, kas patiešām ir izcēlušies un tikuši citiem priekšā! No šāda vispārēja, bet veselīga salīdzinājuma vaicāsim par sevīm: kā mums ir klājies šajā kristīgās disciplīnas un treniņa jautājumā? Vai uz mums var paļauties? Vai ir zināms, ka mēs netenkojam un tukši neapsolām? Vai var sagaidīt, ka celsmīgos un svētīgos pasākumos netrūks mūsu atbalsta un līdzdalības, iespēju robežās? Vai mēs esam draudzes stūrakmeņi, vai arī tie, kas zina visu citu trūkumus, vājības un kaites, kas prot visus nokritizēt, roku pie darba nepieliekot? Protams, ir vieglāk no malas noskatīties, pavīpsnāt un pateikt šo un to tīri zobgalīgi. Kā ir ar kārtīgu darba slodzi? Tā lieta ir nopietna: jo, tikai kristīgi dzīvojot, mēs sagaidīsim kristīgu nākotni!
***
Mīļais Debesu Tēvs! Es Tev pateicos, ka dzīvoju apstākļos, kur var brīvi ticēt, sirsnīgi aizlūgt, devīgi dāvināt, no sirds mīlēt un sirsnīgi svētīt. Palīdzi man, lai es savas dienas lieki neiztērētu, knibinoties ap dzīves sīkumiem. Āmen.
Es piekrītu, ka disciplīna ir vajadzīga, bet kristīgā mīlestībā. Apskrienas ap sirdi, tad kad tu kalpo un citi tevi kritizē – īpaši tie, kas nedara ne ko. Neemu jau arī pati bez kādiem trūkumiem, tāpēc varu lūgt Jēzu palīdzi man dzīvot kristīgu dzīvi, palīdzi man otrā ieraudzīt to labo, lai esmu kūtra runāt, bat čakla klausīties.