181. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Tes.3:10 

„Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” Pāvila otrā vēstule tesaloniķiešiem 3:10

***

Pasaulē nekad nav trūcis slaistu, slīmestu un sliņķu, kas labprāt atļautu mums nopelnīt viņu iztiku. Kopjot kristīgās līdzjūtības tikumu, Pāvils ir piedzīvojis, ka to labprāt vēlas izmantot. Tādēļ šeit Pāvila nepārprotami skaidrais padoms: palīdzība ir jādod tiem, kas paši sev nevar palīdzēt un nevis tādiem, kas vienkārši nemīl strādāt. Šo principu nav nemaz tik vienkārši īstenot. Slaisti prot notēlot dažādas slimības. Slīmesti labāk vazājas kā bezpajumtnieki, nekā meklē kārtīgu darbu. Slinkas meitas sadzīvo bērnu bariņu – lai valsts nodokļu maksātāji tās uztur. Piedevām – pašgudri politiķi ar minimālu darbu nopelna maksimālas algas un siltās vietiņās sabāž savus draugus. Tajā pašā laikā vienmēr „trūkst” līdzekļu sociālai apdrošināšanai un medicīniskai aprūpei. Caura kabata jau vienmēr ir tukša, to mēs zinām un saprotam. Un ko mēs te varam darīt? Protams, mēs vienmēr balsojam par tiem, kas solās ieviest kārtību, bet solīts makā nekrīt, un liekēžu skaits vēl aizvien ir astronomisks. Tāpat pieaug noziedznieku rindas, kas, strādāt negribēdami, ir nedomā mirt badu, bet iet zagt un laupīt. Liekās, ka cilvēce uzvedās it kā uz jo lielu pērienu gaidīdama. Kad tas nāks, to mēs nezinām, bet garām tas nepaies. Vienu dievišķās pātagas cirtienu jau saskatām drausmīgajā AIDS epidēmijā. Neizbēgami, nākotnē būs vēl citi cirtieni!

***

Mīļais Debesu Tēvs! Māci mums turēt Tavus baušļus un dzīvot ar skaidru sirdsapziņu. Pasargā mūs no kārdinājuma pieslieties pasaules izēdājiem un sliņķiem. Uzturi mūs paļāvībā tavai taisnībai un grēka soda neizbēgamībai. Āmen.