18.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai! (2. Pēt. 3:18).

Kāds varbūt sacīs: “Jā, esmu sācis ticēt, bet joprojām jūtu nebeidzamu vājumu. Kā lai pieaugu ticības spēkā un svētdarīšanā?” Cik gan tas nožēlojami, ka cilvēkam visās lietās jābūt atkarīgam no Kristus! – Tā spriež vecais Ādams. Bet ko gan līdz šāda spriešana?

Žēlastības bērnam, kas iztukšots, pazemots un nāvē nodots, tomēr vienlaikus arī Kristū mierināts, atkarība no Kristus arvien

ir vislielākais mierinājums. Daudzi ir piedzīvojuši, ka tas, kas bijis neiespējams, cītīgi strādājot un cīnoties, pavisam viegli kļuvis iespējams citreiz, kad Tas Kungs deva ticību, mieru, prieku un spēku. Tad lietas notika it kā pašas no sevis.

Tomēr mēs to vienmēr aizmirstam. Vecā, bezgalīgā savtība mūsos arvien ceļ savu čūskas galvu, un mēs cenšamies paši kaut ko paveikt. Mēs sakām: “Man pašam jāizdara šis un tas! Nedrīkst ticēt, ka esmu tik vājš.” Mēs negribam ticēt, ka viss, ko spējam, ir uz ļaunu. Un tas mums bieži rada neizsakāmas mokas, bēdas, tumsu un maldus. Acīmredzot mums acu priekšā bija aplams priekšstats par kristieti, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, un mēs izfantazējam kādu citu kārtu un spēku, nevis to, ko Dievs solījis.

Mēs vēlamies kādu vieglu un pastāvīgu, it kā mūsu pašu rokās dotu spēku, lai spētu ticēt, gūt mieru un stiprinājumu. Un, ja

mums ir šāds pašizdomāts priekšstats par kristieti, kas neatbilst realitātei, tad mēs drīz apjūkam, sākam kurnēt un noliedzam

visu žēlastību un visu Gara darbu, ko esam saņēmuši.

Mūsu apjukums un izmisums vēl vairāk pieaug, kad lūgšanā, paši neapzinoties, nosakām Dievam laiku un mēru. Mēs domājam: “Dievs ir apsolījis paklausīt lūgšanas! Un tas, ko lūdzu, katrā ziņā ir Viņa griba. Viņš taču nevēlēsies, lai esmu vājš un grēcīgs – gluži kā velna paverdzinātais!

Un, kad Viņš nepaklausa manas lūgšanas, es jūtos tā, it kā būtu Dieva pamests!” Tad cilvēks viegli krīt neprātā, noliedzot To Kungu vai arī krītot izmisumā. Tad būtu labi paturēt prātā, kā Tas Kungs vada Savus bērnus pa neizdibināmiem ceļiem. Piemēram, Pāvils trīs reizes lūdza par izglābšanu no velna uzbrukumiem. Bet atbilde, ko viņš saņēma, bija: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. Kor. 12:9). Un atcerēsimies apustuļa mācību, ko viņš no tā guva. “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Tas ir kristieša spēka noslēpums! Tas ir tā, it kā apustulis sacītu: vienīgā lieta, kas neļauj man būt spēcīgam, ir tā, ka esmu spēcīgs pats sevī. Jo vairāk jūtu savu vājumu, jo vairāk gūstu Dieva spēku un vieglāk Dievam rīkoties ar mani pēc Sava prāta.