17.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi.. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta (Ps. 81:12–13).

Te mēs redzam, kādas ir sekas tam, ka neatzīstam savu piemeklēšanas laiku, bet pretojamies un apbēdinām Dieva Svēto Garu. Tad labajam, žēlsirdīgajam Garam ir jādodas prom. Ko vēl žēlsirdīgais Dievs var darīt? No mūžīgas, neaptveramas mīlestības Viņš ir sūtījis Savu vienīgo Dēlu. Viņš ir nācis pie mums un kļuvis par mūsu Brāli un Vidutāju. Viņš ir uzņēmies uz Sevis mūsu grēkus un atbildību. Viņš ir bijis Savu kalpu Kalps. Viņš par mums ir piepildījis bauslību. Viņš ir devis izpirkumu par mūsu pārkāpumiem ar rūgtām ciešanām un nāvi un atjaunojis mūsu dievbērnības tiesības un mūsu debesu mantojumu.

Viņš sūta mums Savu vārdu un Savu Svēto Garu, kas mīlīgi mūs apmeklē, klauvē pie mūsu sirdīm un aicina mūs uz lielo žēlastības mielastu. Bet, kad viss ir velti un mēs pastāvīgi nicinām gan Viņa brīdinājumus, gan Viņa žēlastību, mīlam savu “uzņēmumu” un savas “mantas” vairāk par visu Dieva žēlastību, vairāk mīlam pasaules draudzību, arvien pretodamies un apbēdinādami Viņa Svēto Garu, – ko gan Viņš citu var darīt, kā pamest mūs savā ziņā un sacīt: “Ja jūs negribat Man sekot, tad sekojiet velnam un savām kārībām.”

Tad Viņš atstāj cilvēku pašu par sevi, un tas tūdaļ kļūst nedzīvs un akls, un Dieva vārds vairs neaizkustina viņa sirdi. Tas bez bēdām paliek savos grēkos, tic meliem un krīt visa veida maldos, grēkos un kaunā. Gluži kā saka Dieva vārds: “Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi.. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta ” Tie dzīvo grēkos, un Dieva vārds tos neaizskar.

Tāpat apustulis Pāvils saka: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi.. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas..” (Rom. 1:21–24).

Šādā veidā cilvēki ir kļuvuši akli. Padomā, ko tas nozīmē! Visas garīgās spējas saprast ir zudušas. Cilvēks kļūst pavisam vienaldzīgs un vēss, Dieva vārdam nepieejams. Prāts kļūst viegls un bezrūpīgs. Šo briesmīgo nāves miegu nespēj iztraucēt nedz žēlastības aicinājumi, nedz bauslības bultas. Tas vairs nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus savas pagātnes dēļ, nedz arī jūt kādas raizes par nākotni.

Sūti tam visu lielo debesu godību, taču tas neietekmēs viņu. Rādi tam pazudināšanas mokas, bet viņš nebīsies. Ved viņu uz Golgātu un rādi viņa acu priekšā Kristu, kas noasiņo un mirst par grēciniekiem, bet viņš paliks tikpat nesatricināms, auksts kā ledus un ciets kā akmens. Draugi var viņu lūgties, bet viņam tas nerūp. Skolotāji var to brīdināt, bet tas viņu neaizskar. Akmeni var sadauzīt gabalos, bet tas neizkusīs un nekļūs mīksts.

Tāpat tas ir ar cilvēku, kas kļuvis garīgi akls. Te vietā ir vārdi: “Bēdas viņiem, kad Es atteikšos no viņiem!” (Hoz. 9:12). Mans Dievs, es labprāt kļūšu nabags, pat ubags, labprāt būšu slims, akls un kurls, bet neļauj man tapt garīgi aklam! “Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu” (Ps. 51:13).

Tomēr tas, ka grēks mūs vajā, vēl neko nepierāda. Par šīm grūtībām sūdzas visi ticīgie, kamēr vien dzīvo miesā. Ļauj vienīgi Garam tevi tiesāt. Meklē glābšanu un turies cieši pie žēlastības troņa. Klausies Evaņģēliju un tici mūžīgi šķīstījošajām asinīm pretēji visam prātam un sajūtām! Ja tu to dari, tad Dieva Gars joprojām mājo tevī, un tur ir Viņa īstā darba vieta.