179. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tes.5:23 

„Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem 5:23

***

Cik reizes gan pa dienu nav jāmazgā rokas, lai tās paliktu tīras! Pat ogļrači un mālu mīcītāji nebūdami, mēs tomēr dabūjam regulāri ņemt ziepes palīgā. Arī mūsu ticības dzīvei ir nepieciešama šāda šķīstīšana. „Ko nu es Dievam tik bieži acīs rādīšos”, saka viens. „Es jau Dievam ticu, bet man tikai baznīcā nepatīk iet”, skaidro otrs. „Es savu garīgo atveldzi dabūju pie dabas”, apgalvo trešais. „Ir jau tikai viens Dievs un tāpēc gluži vienalga, pie kuras reliģijas es piederu”, vai arī – „Es uz baznīcu neeju aiz principa, tas vienkārši nav manā dabā”. Izskaidrojumi var tiešām būt daudzi un dažādi: nopietni, humora pilni, pa roku galam teikt, gudri un vieglprātīgi. Neapšaubīsim, ka te cilvēks izsaka savu pārliecību. Bet tikai vaicāsim: vai tiešām ir tā, ka miesa ir jābaro ar kvalitatīvu ēdienu un regulāri jātīra ar ziepēm un ūdeni, kamēr dvēselei visas viras vienādi labas un tīrības likumi nav jāievēro? Varbūt tā ir, ka dvēseli var droši atstāt pat nepaēdinātu un nekoptu. Bet ja nu tā nav? Ja nu būtu tā, ka mēs esam pamazām pieraduši pie savas dvēseles nesmaržas un to vairs nemanām? Arī tie cilvēki, kas reti mazgājas un nelieto smaržvielas, savu miesu nesaož – kaut mums, citiem, ir jābāž deguni ciet! Pamēģināsim pieņemt Pāvila solīto svētību, un tad paskatīsimies, vai tiešām nejūtamies labāki un tīrāki.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Es esmu paradumu cilvēks, kas daudz ko daru vienkārši tādēļ, ka to esmu vienmēr tā darījis. Izkustini mani no neceļos iebrauktām sliedēm un atjauno manu nosūbējušo dvēseli, lai tā atkal starotu un man būtu patiess sirdsmiers. Āmen.