17.septembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā (Jņ. 14:13).

Te mēs redzam, ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā. Lūgt Jēzus vārdā nozīmē lūgt, pamatojoties uz Kristus kā Vidutāja nopelniem, savā lūgšanā piesaukt Vidutāju. Tieši tāda ir šā izteikuma nozīme – lūgt kāda cita vārdā. Un tas mums ir labi zināms un pazīstams, jo tādas lietas notiek ikdienā, kad bagāts un cienīts cilvēks ļauj nabagam vai trūcīgam ar savu vārdu un ieteikumu doties pie kāda, kam pieder līdzekļi, lai nabagam palīdzētu. Ar bagātā un cienītā vīra vārdu un ieteikumu nabags ar lielu paļāvību dosies pie tā, kurš spēj palīdzēt. Un arī šis izpalīgs būs tik drošs un gatavs sniegt palīdzību, ka pat nejautās pēc atmaksas garantijām, bet sacīs: “Vairāk par šā vīra ieteikumu man cits nekas nav vajadzīgs.”

Tā notiek, kad cilvēkam ir ļauts nākt kāda cita vārdā. No tā mēs varam noprast arī to, ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā. Mūsu baznīcas lūgšanās tas bieži izteikts vārdos: “Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Bet, ja aplūkojam Jāņa evaņģēlija 14. nodaļas kontekstu, tas apstiprina uzskatu, ka lūgšana Jēzus vārdā nozīmē arī to, ka tiek lūgts pēc Jēzus prāta.

Bet, lai pareizi prastu lūgt Jēzus nopelna dēļ un pēc Jēzus prāta, sirdī ir nepieciešams Svētā Gara darbs. Gara darbs dara mūs par īstiem Jēzus mācekļiem un Dieva bērniem. Samaitātība ir tik dziļi iesakņota mūsu dabā, ka esam pārliecināti, ka Dievs uzlūkos mūs un mūsu cienību un būs mums žēlīgs tikai tad, kad patiesi būsim atgriezušies un paklausīgi. Un mēs domājam, ka, jūtot sevī sirdsapziņas apsūdzības par mūsu grēku un necienību, mēs nevaram cerēt uz Viņa žēlastību un mūsu lūgšanas uzklausīšanu.

Paštaisnības vaina ir tik dziļi iesakņota mūsu dabā, ka pat īsti Dieva bērni, kas, pirmoreiz atgriežoties, tikuši bauslības satriekti un salauzti tādā mērā, ka tikai ar lielām grūtībām nākuši pa šaurajiem vārtiem, ticot vienīgi žēlastībai un Kristus nopelniem. Šai ticībā Kristum viņi tikuši izglābti. Bet tūkstošiem reižu, kamēr vien tie dzīvo virs zemes, tie no jauna krīt tajos pašos maldos, ka Dievs būs žēlīgs tikai tiem un klausīs tikai to lūgšanas un tikai tiktāl, cik tie būs paklausīgi un atgriezīgi. Taču Viņš būs dusmīgs un neuzklausīs tos, kuros ir grēks un kuri jūt savu lielo necienību.

Bet, kad mēs sākam lūgt ar domu, ka Dievs uzklausīs mūs tikai tādā gadījumā, ja esam cienīgi, tad mūsu lūgšana ir gluži pretēja lūgšanai Jēzus vārdā un mierinājumam Vidutāja nopelnu dēļ. Cik gan daudz bēdu un pazemojošu piedzīvojumu ir nepieciešams, iekams mēs no visas sirds sacīsim: “Esi man žēlīgs vienīgi Jēzus cienības, Jēzus vārda, Jēzus personas dēļ, un tāpēc dod man labo, kaut arī esmu pelnījis ļauno.”

Ja pat atdzimušiem Dieva bērniem tā ir tik grūta māksla, cik gan neiespējami ir neatgrieztajiem sacīt kaut vienu īstu lūgšanu, pamatojoties uz Jēzus nopelnu! Kamēr cilvēks ir neatgrieztā stāvoklī, viņam ir neiespējami lūgt pēc Jēzus prāta, t. i., no sirds lūgt to pašu, ko lūdz Jēzus.

Tā ir otrā lieta, kas pieder pie lūgšanas Jēzus vārdā, jo lūgšana pauž sirds vēlmi un rūpes. Tas ir patiesi liels žēlastības brīnums, kad atklāju, ka ticībā esmu saņēmis tādu sirdi, ka, pat nedomājot par Jēzus norādījumiem un piemēriem, bet, darot savus ikdienas darbus, manā sirdī ir tās pašas rūpes, vēlmes un nopūtas, kādas ir Tēvreizes lūgšanā un citos vārdos, kas atklāj Jēzus prātu.

Es eju, domāju un nopūšos, lai Dievs man dod žēlastību Savas valstības izplatīšanai manā un citu cilvēku sirdī. Manī ir tāds prāts, ka man nav lielāka prieka, kā pamanīt Dieva darbu cilvēka dvēselē vai Dieva valstības augšanu kādā vietā, vai arī – ka Dieva vārds top atzīts un godāts. Redzi, te ir tas pats, kas Tēvreizes pirmajos divos lūgumos: “Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.”

Tas apkopo visu, ko Kristus šeit meklējis, kādēļ Viņš baudījis nāvi un izmantojis visu Savu spēku, lai glābtu dvēseles un izplatītu pestīšanas valstību virs zemes. Tu, kas staigā apkārt ar rūpestiem, nopūtām un domā par cilvēku glābšanu un mūžīgo svētlaimi, priecājies un apbrīno žēlastību, kas tev dāvāta, ka tev ir tāds pats prāts kā Jēzum. Varbūt tev visa pasaule ir tumša un šaura, bet tavā sirdī ir noticis žēlastības brīnums, un tas ir tūkstoškārt lielāks par visu citu, ko vien virs zemes varam iedomāties.

Ja tu, pat īpaši nedomādams par Jēzus pavēlēm vai Tēvreizi, staigā apkārt, nakti un dienu nopūzdamies: “Kaut Dievs manī panāktu Savu gribu, arī ja tas lauzīs un nonāvēs manu paša gribu, tad vienīgi Viņa prāts lai notiek! Kaut es spētu darīt Dieva prātu!” Tad tavā sirdī ir tas pats, kas trešajā Tēvreizes lūgumā: “Tavs prāts lai notiek.”

Pamosties ar prieku un pārsteigumu par brīnumu, kas noticis tavā sirdī, ka tev ir tas pats prāts, kas Jēzū. Kāda žēlastība un godība, ka tas pats Gars, kas mājo Viņā, mājo arī mūsos! Vai tas nav gana liels pierādījums, ka esam līdzdalīgi dievišķajā dabā?

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress