156. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.4:4 

„Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” Pāvila vēstule filipiešiem 4:4

***

Lai priecātos Kristū, mums ir jāizprot sava attieksme uz apkārtējo visi, pat uz visu savu mūža gaitu, un tādēļ arī uz visiem citiem cilvēkiem. Ja mūsu prieks balstās uz savu paša veselību, saviem ienākumiem, savas mājas daiļumu un drošību, saviem draugiem, savas vietas sabiedrībā un saviem ģimenes locekļiem, tad var ātri vien notikt, ka kādā dienā mēs esam bez pamata un tāpēc droša atbalsta. Kad vien mūsu dzīves stūrakmens ir kāda laicīga realitāte, mūsu dzīves ēciņa var jo ātri sašķobīties un pat sabrukt. Tad mēs raudam par savas dzīves lielo nelaimi un vairs nespējam dziļi priecāties! Protams, arī kristīgs cilvēks pārdzīvos zaudējumus un traģēdijas ar neizbēgamām sāpēm. Arī kristīgam cilvēkam birs asaras, zaudējot tuviniekus. Un tomēr, ja mūsu pamats dzīvē ir uz Jēzu Kristu, tad pat visgrūtākos dzīves brīžos mums būs savs atbalsts – Kristus žēlsirdīgā un spēcinošā tuvība. Tad, kaut lielās bēdās un pat izmisumā, mēs tomēr spēsim arī priecāties, kaut raudot. Proti, kad mums būs savs nopietns mierinājums. Kristīgs cilvēks, kaut sērās, tomēr spēj cerēt pie kapu kopiņas un teikt: „Uz redzēšanos!” Kad viss dzīvē sairst, mēs zinām, ka mums paliek debesis. Visā mūsu eksistences lielākā tumsā ticīgam cilvēkam tomēr iespīd Dieva gaismas stariņš – tādēļ Pāvila aicinājums nav absurds.

***

Mīļais Jēzu! Palīdzi man tā cerēt un tā ticēt, ka es Tavu tuvību mūžībā vērtēju augstāk par visu šīs zemes virsū. Māci man skatīties uz augšu vairāk, kā vērties atpakaļ pagātnē un bažīgi skatīties nākotnē. Āmen.