154. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.3:18-19 

„Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām.” Pāvila vēstule filipiešiem 3:18-19

***

Te īsos vārdos ir pateikts ļoti daudz un pie tam tieši un nevis caur puķēm. Vispār, vai vēl kas ir jāsaka par sirdī neticīgiem cilvēkiem?! Šeit ir noteikti vērts paturēt vērā, ka Pāvils pie neticīgajiem nenoraksta tikai tos, kas no viņa atšķīrās teoloģiskos formulējumos. Te vispār tieši par teoloģiju netiek runāts. Pāvils šeit pasvītro dzīves stilu – proti, to pamatnostāju, no kuras tad izriet visa mūsu dzīves jēgas izpratne un tāpēc arī ticība. Šo cilvēku nostāja ir totāli ačgārna. Viņi ir visu apgriezuši otrādi un tagad dzīvo it kā ar kājām gaisā. Rūpes par sevi ir pirmā vietā, bet par citiem cilvēkiem – ne mazākās līdzjūtības. Lepnība parādās par to, cik veiksmīgi citi ir apšmaukti. Kautrības vietā lepojas ar savu kailumi, kaut tas arī sen ir savītis. Mīlestības vietā lielāko prieku sagādā salts naids. Viņu acis vienmēr orientējas uz šīs zemes panākumiem un nevis uz debesu godību. Saprotami, „viņu gals ir pazušana”. Briesmīgi, vai nē? – Kāda ir mūsu dzīves orientācija? Kas mums visapkārt rūp, visvairāk iepriecina un tāpēc ir vistuvāk pie sirds? Vai tas ir Jēzus Kristus jeb vai arī kas cits? Kad vien atklājam, ka mūsu eksistences pašā centrā esam mēs paši un Kristus ir nobīdīts otrā vietiņā, ir vērts bažīties, vai šīs nobīdīšanas process Viņu drīz vien neizbīdīs no mūsu ticības loka pavisam ārā!

***

Mīļais Pestītāj! Man, vājam cilvēkam, reižu reizēm sajūk rēķini, dzīves virzieni un manas eksistences dziļākā jēga. Glāb mani, kad nomaldos, lai es Tevi atrastu un Tev dzīvotu! Āmen.