150. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.1:29 

„Jo jums dota žēlastība, ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par viņu ciest.” Pāvila vēstule filipiešiem 1:29

***

Pašam uz savu roku iet un meklēt sāpes un ciešanas ir neprāts. No sāpēm un ciešanām bēgt kā velnam no krusta ir neticība. Mēs, cerēsim, atrodamies kaut kur pa vidu starp šīm divām galējībām. Bet kur? Kā mēs reaģējam uz ciešanām? – Ne Ījaba grāmata, ne Jēzus Kristus, ne arī Pāvils nemāca, ka ciešanu cēlonis ir vienmēr grēks. Dažreiz tiešām grēks mums palīdz sameklēt lielas nepatikšanas un pat sāpes. Bet ciešanas kā nikns suns reizēm uzklūp pavisam godīgiem cilvēkiem. Dievs savā visspēcībā ciešanas varētu aizkavēt vai apturēt, kā kārtīgs saimnieks tūlīt apsaucot savu nikno suni. Bet ja Dievs to nedara, ko tad? No Kristus mīlestības esam mācījušies, ka Dievs mums tiešām piegriež pavisam personīgu vērību. Kad esam ciešanās, Viņš mūs nav piemirsis! Ja ciešanas nav sods, ne arī Dieva aizmāršības vai nevaļas rezultāts, kādēļ tad mums jācieš? Uz šo lielo dzīves mīklu Pāvils šeit dod vien dziļu ieskatīgu atbildi. Ciest var būt Dieva žēlastība! Ciešanas var būt mums par svētību! Tas ir ļoti grūti saprotams, kamēr mēs ciešam. Teikt otram viszinīgā balsī, ka „Jūs tagad ciešat, jo saņemat Dieva žēlastību” ir nelīdzjūtīgi un tāpēc nevietā. Bet paši sev mēs drīkstam atgādināt Pāvila siltos vārdus. Mums neizprotami un varbūt pašreiz pavisam nepieņemami – mūsu ciešanas mūs tomēr sagatavo mūžībai. Ciešanas var būt garīgās augšanas sāpes. Katrā gadījumā paļausimies, ka mēs savās ciešanās neesam vieni. Kristus stāv mums klāt un viņa līdzjūtība ir ne tikai patiesa, bet arī patiesi spēcinoša. Grūtos brīžos meklēsim viņa klātbūtni, sirsnību un svētību, ticēdami, ka mūsu grūtās dienas nav par velti.

***

Mīļais Jēzu! Kad dzīves dūmaka man aizsedz skatu uz debesu gaišumu, tad esi Tu mans mierinātājs un palīgs. Dāvā man savas žēlastības spēku, lai es uz Tevi vienmēr un no sirds paļautos un Tev nešaubīgi ticētu. Āmen.