15.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums (1. Tes. 5:18).

Vai cilvēka doma to spēj aptvert? Vai cilvēka mēle spēj izteikt visus iemeslus pateicībai, Dieva slavēšanai un godāšanai? Visa zeme ir pilna Viņa godības. Viss, ko redz mūsu acs, apliecina Dieva varenību un labestību, mīlestību uz cilvēci, ka viss virs zemes ir radīts mūsu labā. Tāpat mēs arī ticam un apliecinām, ka Viņš mums visiem devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs dabūtu mūžīgo dzīvību kā nepelnītu dāvanu – “Valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma” (Mt. 25:34).

Vai mūsu sirdīm par to visu nav jābūt pildītām ar mūžīgu un bezgalīgu slavu un pateicību? Nav šaubu, ka visai mūsu dzīvei ir jāpauž slava un pateicība. Visam manī, manai dvēselei un maņām, manai sirdij un domām, maniem vārdiem un darbiem – tam visam ir jāslavē Dievs Tas Kungs.

Nepateicība ir tik atbaidošs grēks gan Dieva, gan cilvēku priekšā, ka nepateicīgs cilvēks tiek dēvēts par smagāko zemes nastu. Nepateicība ir sausi laika apstākļi, kas liek izžūt visiem Dieva žēlastības avotiem. Dievs nevar atmaksāt nepateicību taisnīgāk un godīgāk, kā atņemot cilvēkam labās lietas, kas viņu tik maz aizkustina!

Tādēļ mums laikus jāpamostas, lai atzītu šo smago grēku, lūgtu Dievam piedošanu un žēlastību atgriezties. Un, kā mēs sacījām iepriekš – Dieva svētība pret mums patiešām ir tik liela, ka visai mūsu dzīvei būtu jākļūst par mūžīgu un neizsīkstošu slavu un pateicību. Pateicība ir tavs vissvētākais pienākums Dieva priekšā, kas spētu darīt tevi arī laimīgāku, tā nomierinātu tavu satraukto prātu un padarītu tavu lūgšanu sirsnīgu un mierinošu.

Kāds cilvēks ir teicis: “Reiz es brīnījos, lasīdams Lutera nopietnās pārdomas par aplamo kārtību, kā cilvēki ķeras pie lūgšanas bez slavas un pateicības Dievam. Taču tagad no savas pieredzes es saprotu, cik pamatotas bija šīs Lutera domas.” Saistībā ar Ps. 18:3: “Es piesaukšu To Kungu, kas augsti teicams,” Luters saka: “Cilvēks nespēj saprast, cik svarīga ir Dieva slavēšana brīžos, kad tuvojas briesmas. Tiklīdz tu sāc slavēt Dievu, ļaunums tūdaļ tiek mīkstināts un tevī pieaug drosme un mierinājums, un tu paļāvīgi piesauc To Kungu. Tādēļ visi īstie Dieva kalpi rūpējas, lai neķertos pie lūgšanas un nemeklētu glābiņu no ļauna nekādā citā veidā vai kārtībā, kā to māca šis pants: vispirms Tas Kungs mums nevis jāpiesauc, bet gan jāslavē. Jo ir tādi cilvēki, kas gaužas un sūkstās Dieva priekšā, taču netiek paklausīti. Viņi sauc, bet nav palīga. Viņi sauc uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi neslavē To Kungu, Viņu piesaukdami, bet dusmojas uz Viņu un neapdomā, cik Tas Kungs ir labs. Nē, tie vienīgi domā par savu rūgto likteni. Tomēr neviens nav atbrīvojies no ļaunuma, vienīgi skatīdamies uz savu nelaimi un baidīdamies, bet gan – tieši ejot pie Tā Kunga un uzlūkojot Viņa labestību.”

Taču nav viegli sekot šim padomam, jo cilvēkam jāslavē Dievs tieši savā bēdu brīdī. Taisni tas atšķir šķīstu ticību un patieso Kristus līgavu. Līgavainis viņai ir vairāk vērts nekā visas Viņa dāvanas. Līgava godā un slavē To Kungu Viņa paša dēļ. Turpretī netikles mīlestība spēj pateikties vienīgi par dāvanām, turpretī tā nespēj slavēt paša Tā Kunga jaukumu. Arī ticīgajiem tā ir grūta māksla – pacelties pāri posta un bēdu tumsai pie Dieva mūžīgās labestības un uzticības.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress