146. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.6:18-19 

„Un garā lūdziet ik brīdi, visādi viņu piesaucot un pielūdzot; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, Arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai, un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.” Pāvila vēstule efeziešiem 6:18-19

***

Pēc savas paražas, Pāvils par „svētajiem” apzīmē visus draudzes locekļus un tāpēc to vidū ieskaita arī sevi pašu. Pāvila padoms ir nopietns un gaužām svarīgs, jo šeit viņš nenorāda tikai uz kādu blakus pienākumu, kuru var šad un tad izpildīt, bet uz kristīgās dzīves normālo centru. Kristīgi cilvēki dzīvo, viens aizlūdzot par otru! Mēs eksistējam lūgšanu atbalstīti un stiprināti. Mēs strādājam ar panākumiem tāpēc, ka citi par mums lūdz Dievu. Un citi cilvēki dzīves cīņu iztur un uzvar tieši tāda paša cēla iemesla dēļ – par viņiem lūdz Dievu! Ikvienam cilvēkam ātrāk vai vēlāk pienāk brīži, kad sagurumā, apjukumā un neziņā ir jāpārdzīvo dziļš gara apmulsums. Ko nu es darīšu tālāk? Kur meklēšu padomu un palīgu? Kad visi pārējie dzīves striķi trūkst, lūgšanu saites mūs notur un uztur! Un tāpat ir ar citiem. Varbūt mēs viņiem dažreiz nekā tieši nevaram palīdzēt. Bet mēs varam no sirds aizlūgt. Lūgšanas spēks ir ļoti liels un noteikti augstāks par mūsu saprašanu. Viens no maniem profesoriem, sen jau Dieva priekšā, nēsāja līdzi mazu melnu adrešu grāmatiņu, kurā viņš ierakstīja savu draugu un studentu vārdus, par kuriem cītīgi aizlūdza. Ja Jums ir adrešu grāmatiņa, tā var noderēt šādam nolūkam. Neatstāsim aizlūgšanu gadījuma raksturam!

***

Mīļais Jēzu! Tu esi mani ikdienas stiprinājis un arī šodien esmu saņēmis Tavu žēlastības spēku. Palīdzi man, lai es savtīgi nekrātu Tavu svētību sev, bet ar to jo priecīgi un cītīgi dalītos, Tev par godu un citiem par svētību. Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress