144. dziesma 

Dāvida dziesma.

Slavēts lai Kungs,

mana klints,

kas vingrina manas rokas

kaujai,

manus pirkstus-

karam,

(2) mans aizgādnis

un mans cietoksnis,

mans patvērums

un glābējs mans,

mans vairogs,

Viņš, pie kura tveros,

kas loka manu tautu

manā priekšā!

(3) Kungs,

kas ir cilvēks,

ka Tu pamani to,

un cilvēkbērns,

ka Tu par to domā?

(4) Cilvēks-

dvesmai līdzīgs,

viņa mūžs-

kā gaisīga ēna.

(5) Atvāz debesis

un nāc lejā,

skar kalnus,

lai tie kūp!

(6) Zibsnī zibeni-

un šķied viņus,

laid Savas bultas-

un kliedē viņus,

(7) stiep Savu roku

no augstumiem,

izrauj mani

un izglāb mani

no lielajiem ūdeņiem,

no svešnieku rokām,

(8 ) kuru mute

runā melus,

un viņu labā roka

ir viltus pilna!

(9) Dievs,

jaunu dziesmu

es dziedāšu Tev,

desmitstīgu arfu

spēlēšu Tev!

(10) Tu izglābi ķēniņus,

Tu atrāvi

Dāvidu, Savu vergu,

no ļaunā zobena.

(11) Izrauj mani,

atpestī mani

no svešinieku rokām,

kuru mute

runā melus,

kuru labā roka

ir viltus pilna!

(12) Kad mūsu dēli

savā jaunībā

ir kā dēsti

pilnā plaukumā,

kad mūsu meitas

ir kā stūra balsti,

izdarināti

pils krāšņumam,

(13) kad mūsu kambari

pilni visvisāda labuma,

kad mūsu avis

nes tūkstošus

un desmitiem tūkstošus

mūsu ārēs,

(14) kad mūsu govis

ir grūsnas

un ne sērga tās ķer,

ne tās izmetas,

nedz žēli dzird maujam

mūsu plašumos-

(15) svētīta tauta,

kurai tā!

Svētīta tauta,

kuras Dievs ir Kungs!