137. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.4:25 

„Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.” Pāvila vēstule efeziešiem 4:25

***

Kāda atšķirība ir starp saltiem meliem, meliem, diplomātiju, glaimiem un komplimentiem? Vai absolūta patiesība jāsaka vienmēr, neskatoties uz dzīves situācijām un cilvēkiem, ar ko darīšana? Teorētiski mēs šos jautājumus varam debatēt, bet praktiskā dzīvē mēs gluži labi sekojam sirdsapziņas vadībai. Tautas ienaidniekiem nav daudz kas jāzina.. Mums nav arī nekādas morālas nepieciešamības apmierināt katru ziņkārīgo! Daudzreiz pat citādi godīgi cilvēki ņem melus palīgā vienīgi tādēļ, ka ir agrāk par daudz izrunājušies. Bet divi vērojumi var būt vietā. Pirmkārt, ir liela nežēlība „patiesību teikt acīs” bez apdomas, piem., slimiem, veciem, garā sagurušiem. Patiesību šādās situācijās var iepriekš pārrunāt ar ārstu un mācītāju un pasniegt iesaiņojumā, kas otru cilvēku nesalauž. Un „patiesības teikšanu” nedrīkst sajaukt ar vienkāršu tenkošanu – maisīšanos citu cilvēku dzīvē. Otrkārt, šeit īsumā tomēr jāuzsver, ka visvairāk pret patiesību tiek grēkots tieši kristīgu cilvēku vidū, kad runā un stāsta par visu ko, izņemot Jēzu Kristu un pestījošo evaņģēlija vēsti. Arī tas ir zināms melu paveids: runāt par dzīves sīkumiem un noklusēt otram visnepieciešamāko vēstījumu. Fakts paliek, ka būt godīgam nav neiespējami; tāpat nav grūti sadzīvot ar patiesību un izvairīties no melošanas. Pāvils šeit kaunina mēlnešus, tenku vāceles un citus bezkaunīgus cilvēkus.

***

Mīļais Jēzu! Uzturi mani svētā ticībā, lai es nekad nevairītos par Tevi liecināt, ar taktu, izjusti un patiesi, dodot godu Tev, visas taisnības un mīlestības Devējam. Āmen.