136. E.Grīslis. Pārdomas par 4:17-19 

„Tad nu es jums piekodinu – tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagānu tautas dzīvo savā sirdsprāta tukšībā. Nezināšanas dēļ, kas ir viņās, un savas sirds trulības dēļ aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķās dzīvības, Zaudējušas kauna jūtas un sākušas nodoties izvirtībai, sagandēdamas savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” Pāvila vēstule efeziešiem 4:17-19

***

Neviens grēks nav bez sekām. Kā gan cilvēce ir gadu simteņiem ilgi meklējusi dažādus grēkošanas veidus, lai pēc tam viss būtu tāpat kā agrāk. Bet nav kā agrāk, jo, grēka darbu darot, cilvēks ir kā iekāpis purvā un sācis grimt. Ar katru grēku šis grimšanas process paātrinās, un paša garīgais redzes loks sašaurinās. Garīga īsredzība un beidzot garīgs aklums ir grēka sekas. Un kad nu deguntiņš no dūņām ārā, tad skats uz visu dzīvi ir kļuvis gaužām īpatnējs. Tad tiek lepni apgalvots, ka „no mana redzes viedokļa” nav ne grēka, ne kauna – ka tikai var nopelnīt! Cilvēks vairs nevairās savu dabīgo seksualitāti apmierināt kā iepatīkas, pat pretdabīgā veidā. Viņš vairs nekautrējas aizmirst savu reiz doto goda vārdu. Un naudas dēļ viņš ir ar mieru ielaisties visādās mahinācijās. Cik daudz tad tiek attaisnots „no mana redzes viedokļa”! Bet, ja deguntiņš dūņās, tad nekāda sevišķa redzēšana nesanāk! Protams, sirdsprāta tukšība to neatzīst, bet bieži vien kā tukša muca skan jo tāli un skaļi!

***

Mīļais pestītāj! Mums ar grēku cīnoties, lūdzu, pasargā mūs no paštaisnības grēka, lai nesteigtos notiesāt citus un rādīt ar pirkstiem, kad vajadzētu sniegt palīdzīgu roku.