135. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.4:15-16 

„Bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Viņa visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dots, kļūdama arvien pilnīgāka mīlestībā.” Pāvila vēstule efeziešiem 4:15-16

***

Salīdzinājums ir skaidri saprotams: Kristus ir baznīcas galva, kamēr mēs, baznīcēni, esam viss ķermenis. Bet, ak vai, kā gribās reizēm šo pakārtotību pārmainīt! Grēka nieze dzen mūs, lai kāptu savam Kungam uz galvas – lai Viņa vietā būtu tie noteicēji un dzīves vadītāji! Normālā ķermenī galvas vieta ir neatvietojama; šis komandcentrs vada visu dzīves kauju. Bet salīdzinājumam ir arī vēl otrs gaužam vērtīgs ieskats, proti, ķermeņa savstarpējā sadarbība. Kamēr vien cilvēks ir pie skaidra prāta, roka ar roku necīnās, kāja nekāpj virsū kājai, un pats nemēģina ievainot savas ķermeņa daļas. Baznīcas dzīvē šad un tad skaidrais ticības prāts ir zudis – jo citādi nebūtu savstarpēju ķildu, nīšanās un paštaisnības. Ne par velti apustulis Pāvils uzsver mīlestības vadošo lomu. Padomāsim, ne varu, ne prāta gudrību, ne izveicību administrācijā, ne dzejnieka vai rakstnieka spējas, ne filozofa ieskatus, ne teologa formulējumus, ne draudzes mācītāja praktisko pieredzi, bet mīlestību Pāvils liek visur priekšā! Mīlestība tātad ir baznīcas dvēsele, dzīvais gars un siltā sirds. Kur nav mīlestības, tur nebūs ne vadīšana, ne sekošana, ne lāga dzīvošana, ne kopēja strādāšana. Bez īstas mīlestības tā lieta vienkārši neiet.

***

Mīļais Jēzu! Tu mīlestībā nāci mūs pestīt, nebēdājot par krusta mokām un nāves baismām. Ved mūs tālāk, savas mīlestības apgarotus, lai mēs mīlestībā dzīvotu un mīlestībā nomirtu, un tā mīlestībā piedzīvotu debesu godības svētību. Āmen.