13. Kurš ir kristietis 

Kāda ir starpība starp kristieti un cilvēku, kurš nav kristietis? Šis jautājums , ko daudzi ugan jautā, bet tikai nedaudz ir spējīgi uz to atbildēt.

Lūk, piemēram, cilvēks , kurš dzīvo grēkā. Acīmredzams, ka viņš nav kristietis. Ne viņš lūdz Dievu, ne lasa Bībeli. Nedz arī viņš noliec galvu, lai pateiktos Dievam par dienišķo maizi. Un, protams, reti iet baznīcā. Kā Dieva Vārds saka: „No augļiem jums būs tos pazīt.”

No otras puses, cilvēks, kurš negrēko, iet baznīcā, lasa Bībeli, lūdz Dievu un dzīvo godīgu dzīvi, tiek uzskatīts par kristieti.

Bet vai šāda veida klasifikācija pamatojas Svētajos Rakstos? Vai ar darbībām vien pietiek? Vai kādam cilvēkam , piemēram, nebūtu iespējams izlikties par kristieti vai vienkārši rīkoties tā, it kā būtu kristietis? Vai ārēji viņš nevarētu kļūt par kristieti, bet savā sirdī tomēr palikt nemainīts?

Kāpēc nē? Protams, ka viņš to var. Tātad , kā pietrūkst? Kas veido kristieti? Lūk kas, mans draugs!

Kristieti ir Dieva bērns. Viņš ir Dieva ģimenes loceklis. Viņam ir Dieva dzīvība. Viņš ir „atdzimis”, atdzimis no Augšienes. Viņš ir Dieva bērns caur ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Un, kopš Dievs caur Svēto Garu iemājo viņa sirdī, Dieva daba izpaužas viņa dzīvē, viņa rīcībā, un savu dvēseles mieru un prieku viņš atrod Dievā.

PĀRDABISKĀ DZĪVĪBA

Tas mūs aizved no dabiskā uz pārdabisko. Kristīgā ticība, kas balstīta darbībā, ko tu vari saprast, kļūst līdzvērtīga visām citām reliģijām pasaulē. Bet kristīgā ticība , kas balstās uz Dieva bērna stāvokli – lūk, tas ir kaut kas pilnīgi cits.

Pieņemsim, ka es atrastu godīgu , labu , taisnīgu, skumīgu cilvēku, kurš nekad nebūtu grēkojis un kurš būtu darījis visu, kas kristietim būtu jādara. Un, pieņemsim, ka es sev sacītu: „Es ņemšu šo cilvēku sev par paraugu, es rīkošos, izturēšos un dzīvošu tāpat kā viņš.”Vai es to varētu izdarīt? Protams! Bet vai tas padarītu viņu par manu tēvu? Vai es būtu viņa dēls? Nekādā gadījumā! Viņš būtu mans paraugs, mans piemērs,, bet ne mans tēvs. Faktiski es pat nebūt viņa radinieks.

Pieņemsim, ka es turētu visus desmit Dieva baušļus un dzīvotu saskaņā ar Jēzus Kalna Sprediķi. Pieņemsim, ka es lasītu visu par Jēzu Kristu un mēģinātu savā dzīvē Viņu atdarināt. Pieņemsim, ka es novērstos no visa , kas nepareizs un ļauns, un darītu visu, kas patiess un labs. Vai tas mani padarītu par Dieva bērnu? Vai Viņš tad kļūtu mans Tēvs? Ne vairāk kā tas cilvēks, kurš kļuva mans ideāls, un kura dzīvi es kopēju.

Nē, mans draugs; ir nepieciešams kaut kas cits, lai kāds kļūtu mans tēvs, man būtu jāpiemīt kaut kam no viņā dabas, Kaut kam no viņa paša būtu jābūt dotam man. Man būtu jāsaņem no viņa dzīvību, jo citādi es nekad nevarētu būt viņa dēls. Man kaut kā būtu jāpiedzimst viņa ģimenē. Es tādēļ izturos kā Smits, izskatos, staigāju un runāju kā Smits, ka es esmu Smits. Es piedzimu Smits. Citiem vārdiem, es esmu sava tēva bērns. Man nav jāmēģina viņu atdarināt, lai es būtu viņam līdzīgs. Es esmu viņam līdzīgs. Viņš ir mans tēvs un man ir viņa daba – viņa dzīvība.

VAJADZĪGA PIEDZIMŠANAS NO AUGŠIENES

Un tādēļ, mans draugs, Jēzus sacīja: „Tev jāpiedzimst no Augšienes” Nikodēms bija pietiekami labs, bet Dievs nebija viņa tēvs. „Jūs esat no sava tēva – velna,” sacīja Jēzus farizejiem. „Pēc savas miesīgās piedzimšanas, sacīja Pāvils, mēs esam dusmības bērni”. Kā tad Dievs var kļūt tavs tēvs?

Tikai ar piedzimšanu. Cita ceļa nav. „Tev jāpiedzimst no Augšienes,” Tev jāsaņem dzīvība, dievišķā dzīvība, mūžīgā dzīvība, dzīvība no Augšienes, vārdu sakot, Dieva dzīvība. Kā? Caur Jēzu Kristu . Paklausies! „Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.”(Jņ.1:12). Kļūt par ko? Par „Dieva bērniem”. Kā? Uzņemot Viņu Jēzu Kristu, Dieva dēlu.

Un kad Dievs kļūst tavs tēvs, un tu esi Viņa bērns tad, kad tev ir Viņa daba, kad te esi no Viņa piedzimis, tad tu dari to, ko Viņš gribētu, lai tu dari Tu nīsti grēku un mīli taisnīgumu, jo tagad tu esi kristietis.

Ja ar savu taisnīgumu vien pietiktu, tad , mans draugs, viss ko Dievam būtu jādara, būtu jāsastāda ētisko likumu grāmata, jānoteic zināmi baušļi pasaulei – „tev būs” un „tev nebūs” , un jāatalgo tos, kas paklausa, un jāsoda tos, kas nepaklausa, un , bīdamies no soda, cilvēki censtos Viņam paklausīt.

Bet tādā veidā viņi nekad nekļūtu par Dieva bērniem. Viņiem nebūtu Dieva dabas. Un viņi nekad nekalpotu Viņam aiz mīlestības. Nedz arī viņi jebkad vēlētos pildīt Dieva gribu. Viņi būtu līdz pagāniem. Viņi varētu mēģināt pielabināt Dievu un paklausīt Viņam aiz bailēm no soda vai aiz pienākuma apziņas, bet tas nemainītu viņu dabu.

Dievs grib, lai cilvēki mīl Viņu , paklausa un kalpo Viņam aiz mīlestības. Viņš negrib viņus piespiest. Tēvs grib ielikt cilvēku sirdīs kaut ko tādu, kas liktu tiem labprātīgi darīt Viņa prātu. Dieva interesēm jākļūst par cilvēka interesēm, un tā kalpot var Viņam tikai Viņa bērni.

Mans draugs, vai tu esi Dieva bērns? Vai tu Viņu mīli? Vai Viņš tevi izglābis? Vai tev ir dievišķā daba? Vai tu dosies uz debesīm? Vai Dievs ir tavs tēvs? Vai tev ir mūžīgā dzīvība? Vai tu esi atdzimis no Augšienes? Vai tu esi kristietis?

Ak, mans draugs, ja tu neesi kristietis, ja tu neesi piedzīvojis atdzimšanu no Augšienes, ja tu nevari sacīt – „es esmu Dieva bērns,” ja tu nevari ar sirds pārliecību dziedāt: „Apziņa droša, Jēzus ir mans,” tad es tevi lūdzu – atver savu sirdi un pieņem Jēzu Kristu kā savu personīgo Pestītāju, un nerimsties, līdz Viņa Gars apliecina tavam Garam, ka tu esi Dieva bērns – kristietis.