129. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.2:3 

„…mēs visi reiz dzīvojām savās miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie.” Pāvila vēstule efeziešiem 2:3

***

Vai ir cilvēki, kam dzīvē nav bijis savs dziļš neticības tumsas laiks? Pāvils šeit skatās atpakaļ uz savu atgriešanos kā ticības saullēktu, kuram sekoja Dieva gaismas apskaidrotā dzīve – ne vairs padoties miesas prāta iegribām, bet sekot Dieva gribai. Tie ir tiešām svētīgi cilvēki, kas neliekuļojot un patiesi var par savu mūžu teikt „toreiz – un tagad”. Bet bieži vien tas „toreiz” un tas „tagad” ir samaisīti kopā. Sava gaismiņa iespīd, bet dienu no dienas dzīves takai veļās pāri jo lieli tumsas vāli. Tad cilvēks dzīvo sev un nevis Dievam. Kam mēs dzīvojam? Kam mēs visvairāk cenšamies izpatikt? Kas mūsu dzīves rēķinos ir galvenais pieturas punkts? Kas mūs visvairāk pamudina teikt skaidru jā vai nē? – Tā ir brīnišķīga ticības svētība, priecāties par Dieva svēto gribu, ikdienā meklēt to piepildīt un svētku dienās atrast šāda piepildījuma kalngalus. Pildot Dieva gribu, cilvēks izbēg no vientulības, atbrīvojas no savtības un tiek atpestīts no patmīlīgas iedomības. Kas kalpo Dievam, neatrod laiku kalpot sev. Un kalpojot Dievam, mēs vairs nedarbojamies vieni, bet kopā ar Viņu.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Palīdzi man meklēt Tavu svēto gribu un atmest pie malas savas ikdienišķās iegribas. Ļauj man pārdzīvot Tavas žēlastības tuvumu, lai es Tevi vienmēr meklētu un bieži atrastu. Āmen.