120. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.12:8-9 

„Tādēļ es to Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.”” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 12:8-9

***

Ir dziedināmas un ir nedziedināmas slimības. Dziedināmas slimības tiek ārstētas vai nu ar ārstu palīdzību, vai ar dziedināšanas brīnumu – vai abējādi. Pāvila slimība nebija ārstējama. Protams, cilvēks jau nezina, vai viņa slimība ir ārstējama vai nē un tāpēc Pāvils sirsnīgi lūdzās, lai taptu dziedināts. Pāvils ticēja, Pāvils kalpoja, Pāvils mīlēja – vairāk un vairāk par daudziem jo daudziem. Tomēr viņš netika dziedināts. Ne par sodu, bet par svētību. Nemaz nav tik viegli samierināties ar faktu, ka kaut kas sāpīgs un grūts varētu būt ne sods, bet liela svētība. Bet šeit, no savas pieredzes mācījies, Pāvils ieteic par ciešanām pateikties Dievam, jo tās mūs skaidro, šķīstī un pasargā no lepnības. Mūsu vājumā parādās Dieva lielais spēks. Savās ciešanās mēs drīkstam liecināt par Dieva mīlestību. Kaut Viņš mums ciešanas var arī neatņemt, Dievs stāv klāt un tomēr palīdz. Un šādā procesā mēs augam. Bērnībā mums reizēm sāpēja kauli, un vecāki teica, ka tas no augšanas. Tā kā gribējām būt garāki, tad samierinājāmies. Vai tagad vēlamies būt ar lielākām dvēselēm, stiprākām sirdīm un spēcīgāku garu? Tad paļausimies, ka Dievs labi dar’ ko darīdams un arī pašreiz mūs svētī!

***

Mīļais Debesu Tēvs! Kad dzīve nospiež manu dvēseli, es lūdzos Tavu gara spēku uz Tevi paļauties un Tevi piesaukt palīgā. Es ticu, ka kopā ar Tevi es varēšu pastāvēt visās dzīves vētrās un vējos. Āmen.