12.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība (Rom. 3:21).

Te ir pestīšanas klints, kura vienīgā mūsu dvēselēm dod mūžīgu drošību un bez kuras esam mūžīgi pazuduši. Un tas ir arī “piedauzības akmens” (Rom. 9:33), pret ko arvien ceļas visas neticības vētras un viļņi. Te pieminētā Dieva taisnība vienlaikus ir gan vislielākais Dieva žēlastības brīnums, kas mums atklāts no debesīm, gan visneparastākais noslēpums, ko pazīst mūsu domas. Un, pat ja es spētu aptvert visu citu, es nekad nespēšu pietiekami stipri ticēt tam, kas man sludināts par Dieva taisnību.

Jo tā ir pārdabiska atklāsme un tik pretēja mūsu dabai, īpaši mūsu augstajām domām par sevi, ka pret to ar visu

spēku cīnās ne tikai neticīgie, bet arī daudzi apgaismoti un labas gribas cilvēki, kas pieņēmuši tikai miglainus un

aplamus priekšstatus šai jautājumā. Tas ne pavisam nav tāpēc, ka Svētie Raksti par Dieva taisnību runātu neskaidri vai daudznozīmīgi. Bet tas ir tāpēc, ka šī vēsts ir pretēja mūsu dabai, domām un uzskatiem.

Dieva taisnība pēc savas būtības atšķiras no jebkuras citas taisnības, kas bijusi un varētu būt. Tā atšķiras no cilvēku un eņģeļu taisnības, jo tai ir cita izcelsme – tā ir “Dieva taisnība” (2. Pēt. 1:1). Tā nav radības, bet Radītāja taisnība. “Es, Tas Kungs, to radīju,” saka Dievs, īpaši atsaucoties uz taisnību, kas nes cilvēkiem mūžīgo svētlaimi. Tā ir dievišķa un nevainojama taisnība, jo tā ir Dieva darbs, tieši tāpat kā pasaule ir paša Dieva darbs.

Tēvs radīja mums šo taisnību gluži tāpat, kā Viņš radīja šo pasauli, – caur Dēlu. Pēteris raksta par “tiem, kas mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībā dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs” (2. Pēt.1:1). Kristus šeit tiek saukts par Dievu un mūsu Pestītāju, bet mūsu ticības taisnība – par “Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnību”.

Dieva Dēls Savās miesas dienās (Ebr. 5:7) mums šo taisnību nopelnīja. Pirms Viņš nāca šai pasaulē, Viņš pats

nebija nekādā pakļautībā Dieva valstībā, jo Viņš ir tās Galva. Toreiz Viņš bija “Dieva veidā”, t. i., kā pasaules Radītājs un Valdnieks, taču tad nāca šai pasaulē “kalpa veidā” (Fil. 2:7). Viņa pilnīgo svētumu toreiz nevarēja saukt par “paklausību”. Drīzāk varēja teikt, ka bauslība bija saskaņā ar Viņu, nevis ka Viņš bija saskaņā ar bauslību.

Viņa dievišķais svētums izpaudās Viņa iedibinātajā bauslībā, nevis Viņa paklausībā tai. Būdams “kalpa veidā”,

Viņš pakļāvās bauslībai, ko mums bija devis, un devās jaunā pārbaudījumā, jo Viņam kā Dieva Dēlam “mācīties

paklausību” (Ebr. 5:8) bija kas jauns.

Dēla taisnība un paklausība ir cienīgāka vairāk par visu, visvarenā Dieva paklausība, kurš pats brīvprātīgi nostājās zem bauslības. Viņš lai augsti slavēts mūžīgi (Rom. 9:5).Tā ir Imanuēla taisnība, jo Viņš ir – “Dievs ar mums” (Mt. 1:23). Pieņemot mūsu dabu, Dieva Dēls ar Savu paklausību ir daudz lielākā mērā piepildījis bauslību, nekā visas radītās būtnes kopā to jebkad spētu piepildīt. Daudz lielāks gods ir bauslībai ar Viņa paklausību nekā negods, ko sagādājuši visi pasaules pārkāpumi. ….

Lielākais un brīnišķīgākais Dieva darbs, kas mums jāaptver, ir tas, ka Dieva Dēls kļuva par cilvēku. Tam bija

tikai viens nolūks – ar Viņa darbiem un ciešanām piepildīt bauslību mūsu labā, lai varētu glābt grēciniekus un bauslība paliktu godā. To saprazdami, mēs sāksim novērtēt, cik liela un augsta ir Kristus paklausības vērtība Tēva acīs.